akāciju palags*

Paklusē kopā ar mani – kā Dievs Savās debesīs klusē. Pasēdi tumsā tepat, ne Manā, ne citā pusē. Tālāk nāk lietus Un ziedoši zari, Un rīti vienmēr par agru, Un bēgoši pavasaŗi. Saosties gandrīz kā kaķis, Kas savējos pazīst. Atļauj klusumam aizaugt Kā pļavai ar dadžiem. Nav jau tā, Ka vārdi kā grozs; Ar troksni […]

Read More akāciju palags*

Tensions

A drop of rain-water Looks like a ball, waiting To crash, spread out, interrupt The tensions of its surface. As the sun slings low Cutting a slice of cloud-covered Gloom in half. Sea-gulls Flock together, orange on grey And crying. Who has forgotten The names we all grew into, Empty, meaningless notions, Chunks of mist, […]

Read More Tensions

Plaukti

Tu ienāci man prātā Kā tādā sētā, pa vārtiņiem, Sarūsējušām eņģēm čīkstot. Nodrebēja zedeņi, satrūkās Putni, mošķuļi pavēra acis — Tu ienāci man prātā — Es — apmaldījos. Tu iekriti man sirdī. Tā, izrādās, bija caurums. Lamatas neapslēptas, Milzu bedre, kur kādreiz bij asfalts, Plakana, pelēka peļķe: Tu iekriti man sirdī — Es — pazaudējos. […]

Read More Plaukti

lietū raudāt ir vieglāk

man bija trīs kastaņi, Tev — sauja ievziedu rūgtu; un mums pa vidu vasara, sutīga, nenoplūkta. griezes iespraucās augustā, pērkoni gāzās un gāzās, lauki jau kļuva zeltaini, kurmji svinēja kāzas… vienu velēnu zemāk, zem puķu sarautām saknēm, tur viņi nesaskārās, dziedāja, saskandinājās. starp tārpiem un trūdvielām lēnām pacēlās saskaņa. Man bija sauja kastaņu, Tev — […]

Read More lietū raudāt ir vieglāk

pēdas*

oktobŗa lietū ir kaut kas svēts. lapas sprēgā zem lāsēm, piepildās peļķes un slāpē zosu klaigas tur augstumos. siltā zeme ietinas miglās. vakari nodeg saulrietā, veļi nāk staigāt starp dzīviem, kāds elpo auksti pie vaiga. pamazītiņām mākoņi iztek kā domas asarās, velēnu zaļums ir mānīgs, salna velk sudraba stigu. tu neatnāksi. ne tagad. nosirmojušas pēdas […]

Read More pēdas*

Balošana

Manas cilts grāmatas Pēdējās lapās Daudz sarkanu pēdu: Kam četri pirksti, kam trīs, Ir pat kas velk tā uz vārnām. Medību pēdas un retas Saulrieta iedobes niedrājā — Sīki atzibšņi ūdeņu krēpēs, Vēja nospiedums ausmas rasā. Ko pēdas prasa. Palikt grāmatā vēl kādu Collu, vēl sprīdi, pirms To aizveŗ un pazaudē dubļos. Pāršķir vāku, iesējumā […]

Read More Balošana

pietura naktī

Klausījos, kā vilciens nolaižas uz sliedēm; te mana pietura – naktī, kaķu dziesmās un putnu aurēšanā. Liepas piejauca medus smaržu sikspārņu dejām; kad tevi vairs negaida, atliec sīknagus vecas mājas spārēs, Jasmīnu ziedlapas putēja nesakārtoti, viss krustu šķērsu rakstos, lietus iesistos pelēkā zemes palagā. Ko tava uguns gribēja, tumsā plaiksnīdama? Nepratu salasīt, ai, neprāta mīlestība […]

Read More pietura naktī

Uguns puķē

Redzi. Sēru vītoli zvana, Neķemmēti, pa vējam, lapu Sudrabs un zaļais uz sauli. Vālodzes dzeltenie svārki Nozib, un tikai Jautājums paliek Gaisā, kur lietavas Tumšos mākoņos aizpeld garām. Nenokritušais Sniegs guļ kokiem zem kājām; Apstājies, Kur nu esi, zaļumā Ir jau pirms sākuma iezadzies posts. Pelni iet zemē, Saknes Tos aprij un pārceļ Augšup, jau […]

Read More Uguns puķē

Puķe ugunī

Un. Rasas piles krājas Gar grīšļu asajām lapām. Rītavējš Saliek smiltis, kur pēdas Pa graudiņam vien Izdziest. Apaļais dimants Notrīs Un izlejas zemē. Zib varavīksne, Un ēnas aizdejo tālāk. Noglāsti šauro Zaļumu pirkstiem, Asins un ūdens, Abi tiek zemei. Vējš ēnas vairo, Lapu maliņās iegriezdams Vēl vienu pavasari.

Read More Puķe ugunī

Ugunspuķe

Nāc. Kastaņu sveces smaržo pēc piena. Strazdi nirst zālē, Un sliekas Ceļ maziņas piramīdas. Pienenes pūkojas visam pa vidu, Ābeles rōzā, Ieblakus ievas ietinas baltā, Rūgtums un dziesma, Debesu dziļums Atveŗas skrejošām ziedlapām. Dzīvajā zaļumā tauriņš Trausli līčloču plandās; Vien saule Dzen visu uz priekšu un ārā. Caur putekļu kupenām Zemē bez lietus Nāc Saulrietu […]

Read More Ugunspuķe

Kad nerīmējas

Rudens kā rudens Ziema kā ziema Pat vasara iekļaujas ritmā Vien pavasaris Kā aptracis dīgsts Lien laukā pa visām spraugām. Dzimšanas kliedziens, Dubļi, Pērnās smiltis Un vājprāta spīdums acīs, Ugunsdzēsēju darbi Novācot kaķus kokos, Strazdu lamas un sīku Putniņu dejas Pirms Pilna ligzda dzeltenu brēcošu mutu, Un kļavas zied zaļi Kamēr zīlītes salasa Badainās bites. […]

Read More Kad nerīmējas

ko vairs atceros*

vējš parauj smiltis un pērnās lapas un kūlas stiebrus vecos kapos un kopto pagalmu kaktos, kur kaķi, vārnas un lustīgi sīļi svin pavasari starp gandrīz dīgstošām zīlēm, snieg- pulkstenēm un dažiem purpura krokusiem puspavērtiem. virpuļo sīkumi, skaidas saskaitās pulkos, pārlec žogiem, dzīviem un stiepļu rombiņos sapītiem, vīnogu- lāju noklātām zvirbuļu laktām, aizšvīkst līdz strazdu amata […]

Read More ko vairs atceros*

Akmens un dziesma

Kalnā dimanta pils Šķautnes vizuļo saulē Mākoņi sašķīst drupās Vēji pamalēs taustās Dimanta vārti Stāv ciet Oglekļa pagalms Spīd ciets Putni saceļas spārnos pret mākoņu lauskām. Putni nepiedod, asi dzied debesīs Pils — dimants kalnā Dziesmas rauj akmeni pušu Un aiziet garām Izšķīst briljanti vējā Jau vakarējā.

Read More Akmens un dziesma

mazas baltas gaismiņas*

Kārklu pelēkie zari audzē sīkas baltas gaismiņas miklā muklāju miglā pīles skrien prīkšķēdamas. Nav tā, ka dienās un arī naktīs ir vieglāk; nāk mēneši balti, nāk logā asi izgriezti putni; kļavās būvējas žagatu pāŗi – jau trešie mūsu rajonā. Ko viņas zags, kad atnāks mazie, un saule spēlēsies siltos staros? Migla daudz biežāk aizdūmo jumtus […]

Read More mazas baltas gaismiņas*

Ziema kā ziema

Ir tālums blāvs Un debess gaiši zila, Un koku pirksti Sarmā balti stāv Vēl vēja nav, Un saule slīpiem stariem No sniega atlec Priežu skujās degt Tu taku min Un zilas pēdas paliek Starp kūlas kušķiem Sērsna trausla dzinkst Un nerūp vairs Ne līčloči, ne virziens Kad soli solī Brienu taviem līdz Kur tālums blāvs […]

Read More Ziema kā ziema

zvirbuļu koŗi

tāpēc, ka bija balts, vārnas saēdās sāli; no vadiem pelēki skaitījās zvirbuļu koŗi. neaiztiec balto, nevajag — kaut kā sanāca noklusēt; vārnas salēca aplītī, aizrautīgi ķērkdamas. gaisā pajuka mākoņi: baloži ieradās miglā, apkārt drudžaini kasījās, nesaprata, ka nomirs. agrāk vai vēlāk, nāc putnus barot vai baidīt — pēdas sniegā un spārnu raksti tiem apkārt ieliks […]

Read More zvirbuļu koŗi

inversijas

Uzraksti mani otrādi  Ar krītu uz pelēkas tāfeles Dienā kad avoti kurina Miglu bezlapu ielejās Spoguļrakstā ievelc Visas diakritiskās zīmes Kamēr vārnas ķērkuļo Zarus ligzdās pīdamas Visu pilnīgi ačgārni Saber kā papīra turzā Dienā, kad gulbji aizlido Sniegu nākotnē brēkdami Lai turzas saturu sakratot Pēkšņi izmainās sintakse Kamēr strazdi kladzina Tumsā kašķīgi skriedami Uzraksti mani […]

Read More inversijas

green peppered with white

the clouds shook, the green hair of the sod got peppered with white, — and then only the tips, green over grey, stiff in the breeze, unmoving. the knife in my hands, sticky with what oranges produce, the sharp spray in my nostrils, stopping, for a moment, what revolves in the dark. i open mīn […]

Read More green peppered with white

Malduguns

Kad debesu svins miltos pārtop, Kad domas slīd, slepeni kāšos kārdamās, un aizplēn nenosauktas — Egles un vientuļi vītoli pastiepj mūžīgu zaļumu iepretim blāvu mākoņu atspulgiem. Vēl solis. Veļi veļas kamolos, kopus nes sniega putekļos tumšu zemeņu smaržu (ak, piedegušās vasaras). Nāc, teci kā malduguns atmiņu purvājos, visus akačos aizvildams, kamēr debesu dzirnas maļ, maļ, […]

Read More Malduguns

not raining too much

tremor. black fingers extend from hands broken at the end of dark arms, limbs, crowded by fallen leaves, unattached, doomed to flopping along as the wind sings, threshing the empty floors. again. beat black fingers from broken hands against the dark limbs outstretched onto the pale mists sheathing silent moonrays. Once more. faintly grow into […]

Read More not raining too much

mēnessdārzs

tulznainām rokām, miglu locīdams, šonakt mēness iestāda dārzu. koku kailumam, rudens gājumam tumsā dzied mākoņu skrējiens. švīku švīkādams, lapas mētādams, šonakt vējš pagalmos bizo. ledus kristālos, sīki kaisītos, pelēka gaisma vizuļo. nobristām kājām, tīti dūmakā, veļi šonakt atceļu meklē. sveci iededzis, uguni piesedzis, atveŗu sirdi par dakti. šonakt mēness iestāda dārzu, šonakt vējš pagalmos bizo, […]

Read More mēnessdārzs

irreverently

that one thing for certain — all in existence stands firm against passing — like buttercups in the middle of streams transient, fragile, willing to do what it takes to survive. little yellow-headed stalks breaking the running crystal, etching the neverending V for Vita brevis est, for victory, for the day when silence burns sunlight. […]

Read More irreverently

before coffee

bacon and eggs on the table I stare at all the forks and the knives None fits. the radio blares through from whatever neighbours cook All Russian. enmugged coffee vapes at me promising clarity, haven, and tells Strong smell. someone bangs their door early out in the morning mists Sun’s head.

Read More before coffee

maranatha

Adverbum sum, my love, an adverb, modified by countless acts of being seen, and truth, and those who walked the path before me. Made right by the verb, I exist, to be — not taken seriously unless the action is performed in your perception. Ad te sum, my love, you breathe my life, sparkling, sprinkling, […]

Read More maranatha