pietura naktī

Klausījos, kā vilciens nolaižas uz sliedēm; te mana pietura – naktī, kaķu dziesmās un putnu aurēšanā. Liepas piejauca medus smaržu sikspārņu dejām; kad tevi vairs negaida, atliec sīknagus vecas mājas spārēs, Jasmīnu ziedlapas putēja nesakārtoti, viss krustu šķērsu rakstos, lietus iesistos pelēkā zemes palagā. Ko tava uguns gribēja, tumsā plaiksnīdama? Nepratu salasīt, ai, neprāta mīlestība […]

Read More pietura naktī

Uguns puķē

Redzi. Sēru vītoli zvana, Neķemmēti, pa vējam, lapu Sudrabs un zaļais uz sauli. Vālodzes dzeltenie svārki Nozib, un tikai Jautājums paliek Gaisā, kur lietavas Tumšos mākoņos aizpeld garām. Nenokritušais Sniegs guļ kokiem zem kājām; Apstājies, Kur nu esi, zaļumā Ir jau pirms sākuma iezadzies posts. Pelni iet zemē, Saknes Tos aprij un pārceļ Augšup, jau […]

Read More Uguns puķē

Kad nerīmējas

Rudens kā rudens Ziema kā ziema Pat vasara iekļaujas ritmā Vien pavasaris Kā aptracis dīgsts Lien laukā pa visām spraugām. Dzimšanas kliedziens, Dubļi, Pērnās smiltis Un vājprāta spīdums acīs, Ugunsdzēsēju darbi Novācot kaķus kokos, Strazdu lamas un sīku Putniņu dejas Pirms Pilna ligzda dzeltenu brēcošu mutu, Un kļavas zied zaļi Kamēr zīlītes salasa Badainās bites. […]

Read More Kad nerīmējas

ko vairs atceros*

vējš parauj smiltis un pērnās lapas un kūlas stiebrus vecos kapos un kopto pagalmu kaktos, kur kaķi, vārnas un lustīgi sīļi svin pavasari starp gandrīz dīgstošām zīlēm, snieg- pulkstenēm un dažiem purpura krokusiem puspavērtiem. virpuļo sīkumi, skaidas saskaitās pulkos, pārlec žogiem, dzīviem un stiepļu rombiņos sapītiem, vīnogu- lāju noklātām zvirbuļu laktām, aizšvīkst līdz strazdu amata […]

Read More ko vairs atceros*

Akmens un dziesma

Kalnā dimanta pils Šķautnes vizuļo saulē Mākoņi sašķīst drupās Vēji pamalēs taustās Dimanta vārti Stāv ciet Oglekļa pagalms Spīd ciets Putni saceļas spārnos pret mākoņu lauskām. Putni nepiedod, asi dzied debesīs Pils — dimants kalnā Dziesmas rauj akmeni pušu Un aiziet garām Izšķīst briljanti vējā Jau vakarējā.

Read More Akmens un dziesma

mazas baltas gaismiņas*

Kārklu pelēkie zari audzē sīkas baltas gaismiņas miklā muklāju miglā pīles skrien prīkšķēdamas. Nav tā, ka dienās un arī naktīs ir vieglāk; nāk mēneši balti, nāk logā asi izgriezti putni; kļavās būvējas žagatu pāŗi – jau trešie mūsu rajonā. Ko viņas zags, kad atnāks mazie, un saule spēlēsies siltos staros? Migla daudz biežāk aizdūmo jumtus […]

Read More mazas baltas gaismiņas*

Ziema kā ziema

Ir tālums blāvs Un debess gaiši zila, Un koku pirksti Sarmā balti stāv Vēl vēja nav, Un saule slīpiem stariem No sniega atlec Priežu skujās degt Tu taku min Un zilas pēdas paliek Starp kūlas kušķiem Sērsna trausla dzinkst Un nerūp vairs Ne līčloči, ne virziens Kad soli solī Brienu taviem līdz Kur tālums blāvs […]

Read More Ziema kā ziema