lietū raudāt ir vieglāk

man bija trīs kastaņi, Tev — sauja ievziedu rūgtu; un mums pa vidu vasara, sutīga, nenoplūkta. griezes iespraucās augustā, pērkoni gāzās un gāzās, lauki jau kļuva zeltaini, kurmji svinēja kāzas… vienu velēnu zemāk, zem puķu sarautām saknēm, tur viņi nesaskārās, dziedāja, saskandinājās. starp tārpiem un trūdvielām lēnām pacēlās saskaņa. Man bija sauja kastaņu, Tev — […]

Read More lietū raudāt ir vieglāk

pēdas*

oktobŗa lietū ir kaut kas svēts. lapas sprēgā zem lāsēm, piepildās peļķes un slāpē zosu klaigas tur augstumos. siltā zeme ietinas miglās. vakari nodeg saulrietā, veļi nāk staigāt starp dzīviem, kāds elpo auksti pie vaiga. pamazītiņām mākoņi iztek kā domas asarās, velēnu zaļums ir mānīgs, salna velk sudraba stigu. tu neatnāksi. ne tagad. nosirmojušas pēdas […]

Read More pēdas*

Balošana

Manas cilts grāmatas Pēdējās lapās Daudz sarkanu pēdu: Kam četri pirksti, kam trīs, Ir pat kas velk tā uz vārnām. Medību pēdas un retas Saulrieta iedobes niedrājā — Sīki atzibšņi ūdeņu krēpēs, Vēja nospiedums ausmas rasā. Ko pēdas prasa. Palikt grāmatā vēl kādu Collu, vēl sprīdi, pirms To aizveŗ un pazaudē dubļos. Pāršķir vāku, iesējumā […]

Read More Balošana

pietura naktī

Klausījos, kā vilciens nolaižas uz sliedēm; te mana pietura – naktī, kaķu dziesmās un putnu aurēšanā. Liepas piejauca medus smaržu sikspārņu dejām; kad tevi vairs negaida, atliec sīknagus vecas mājas spārēs, Jasmīnu ziedlapas putēja nesakārtoti, viss krustu šķērsu rakstos, lietus iesistos pelēkā zemes palagā. Ko tava uguns gribēja, tumsā plaiksnīdama? Nepratu salasīt, ai, neprāta mīlestība […]

Read More pietura naktī

Uguns puķē

Redzi. Sēru vītoli zvana, Neķemmēti, pa vējam, lapu Sudrabs un zaļais uz sauli. Vālodzes dzeltenie svārki Nozib, un tikai Jautājums paliek Gaisā, kur lietavas Tumšos mākoņos aizpeld garām. Nenokritušais Sniegs guļ kokiem zem kājām; Apstājies, Kur nu esi, zaļumā Ir jau pirms sākuma iezadzies posts. Pelni iet zemē, Saknes Tos aprij un pārceļ Augšup, jau […]

Read More Uguns puķē

Kad nerīmējas

Rudens kā rudens Ziema kā ziema Pat vasara iekļaujas ritmā Vien pavasaris Kā aptracis dīgsts Lien laukā pa visām spraugām. Dzimšanas kliedziens, Dubļi, Pērnās smiltis Un vājprāta spīdums acīs, Ugunsdzēsēju darbi Novācot kaķus kokos, Strazdu lamas un sīku Putniņu dejas Pirms Pilna ligzda dzeltenu brēcošu mutu, Un kļavas zied zaļi Kamēr zīlītes salasa Badainās bites. […]

Read More Kad nerīmējas

ko vairs atceros*

vējš parauj smiltis un pērnās lapas un kūlas stiebrus vecos kapos un kopto pagalmu kaktos, kur kaķi, vārnas un lustīgi sīļi svin pavasari starp gandrīz dīgstošām zīlēm, snieg- pulkstenēm un dažiem purpura krokusiem puspavērtiem. virpuļo sīkumi, skaidas saskaitās pulkos, pārlec žogiem, dzīviem un stiepļu rombiņos sapītiem, vīnogu- lāju noklātām zvirbuļu laktām, aizšvīkst līdz strazdu amata […]

Read More ko vairs atceros*