Viņi ir no gaļas

Original here
Terijs Bisons

— Viņi ir no gaļas.
— Gaļas?
— Gaļas. Viņi ir no gaļas.
— Gaļas?
— Par to nav nekādu šaubu. Mēs izķērām vairākus no dažādām planētas vietām un pārbaudījām caur un cauri savos izlūkošanas kuģos. Viņi visnotaļ ir no gaļas.
— Nevar būt. Bija taču radio signāli. Vēstījums zvaigznēm.
— Viņi izmanto radioviļņus saziņai, bet paši tos neizdala. Signālus ģenerē mašīnas.
— Bet kas uzbūvēja mašīnas? Tieši ar viņiem mēs gribam kontaktēties.
— Viņi uzbūvēja mašīnas. Es visu laiku saku. Gaļa uzbūvēja mašīnas.
— Vienkārši smieklīgi. Kā gaļa var būvēt mašīnu? Tu gribi lai ticu, ka gaļai var būt saprāts.
— Tam nav nekāda sakara ar ticību. Radījumi ir vienīgās sapratīgās būtnes dotajā sektorā, un viņi ir no gaļas.
— Varbūt viņi ir kā orfolei. Zini, oglekļa formas intelekts, kas piedzīvo gaļas fāzi?
— Ne-a. Viņi piedzimst par gaļu un nomirst kā gaļa. Mēs viņus pētījām vairākus viņu mūžus, kas nav diezko ilgi. Vai vari iedomāties, cik ilgs mūžs ir gaļai?
— Nē, pateicos. Bet varbūt viņi ir gaļa tikai pa daļai. Kā, piemēram, vedilei. Gaļas galva ar elektronu plazmas smadzenēm?
— Ne-a. Mums tas jau ienāca prātā, jo viņiem ir gaļas galvas kā vedilei. Kā jau teicu, mēs viņus pārbaudījām. Viņi ir gaļa caur un cauri.
— Bez smadzenēm?
— Nē, smadzenes ir! Tikai arī tās ir no gaļas. Es jau tev teicu.
— Bet… ar ko tad viņi domā?
— Tu tiešām nesaproti? Tu atsakies apstrādāt sniegto informāciju. Smadzenes domā. Gaļa.
— Domājoša gaļa! Tu gribi, ka ticu domājošai gaļai!
— Jā, domājoša gaļa. Gaļa ar apziņu! Mīloša gaļa. Sapņotāja gaļa. Vienvienīga gaļa. Vai vari iedomāties, kas tas ir, vai arī man sākt no gala?
— Vaimandie. Tu to nopietni. Viņi ir no gaļas.
— Pateicos. Beidzot. Jā. Viņi patiešām ir no gaļas. Un viņi ir mēģinājuši nodibināt sakarus ar mums jau kādus simt viņu gadus.
— Vaimandie. Un kas gan gaļai prātā?
— Pirmkārt, tā vēlas ar mums runāt. Tad, droši vien, tie vēlēsies pētīt Visumu, sazināties ar citām saprātīgām būtnēm, apmainīties ar domām un informāciju. Kā parasti.
— Un mums būtu jārunā ar gaļu.
— Tieši tā. Tādu vēstījumu viņi sūta pa radio: “Sveiki. Vai ārpasaulē kāds ir. Vai kāds mūs dzird.”
— Tātad viņi tiešām runā. Izmanto vārdus, idejas, jēdzienus?
— Jā, protams. Bet to viņi paveic ar gaļu.
— Tikko teici, ka viņi izmanto radio.
— Tā ir, bet kā tu domā, ko tur pārraida? Gaļas skaņas. Zini, kā kad ja gaļu pavicina vai iepļaukā? Viņi sarunājas, plakšķinot gaļu viens uz otru. Viņi pat iemanījušies dziedāt, spiežot gaisu caur gaļu.
— Vaimandie. dziedoša gaļa. Tas man par daudz. Ko tu iesaki?
— Oficiāli vai neoficiāli?
— Gan tā, gan tā.
— Oficiāli mūsu pienākums ir sazināties, aicināt un reģistrēt visas un katru saprātīgu rasi vai multibūtni dotajā Visuma kvadrantā bez aizspriedumiem, bailēm vai priekšrokas došanas. Neoficiāli es iesaku ierakstus izdzēst un par visu aizmirst.
— Es jau cerēju, ka tā teiksi.
— Izklausās skarbi, bet kaut kur ir robeža. Vai tu gribi sazināties ar gaļu?
— Simtprocentīgi piekrītu. Ko mēs varam sacīt? “Sveika, gaļa. Kā iet?” Bet vai tā būs labi? Cik mums te ir planētu?
— Viena pati. Viņi var nokļūt uz citām planētām īpašos gaļas traukos, bet nevar uz tām dzīvot. Un tā kā viņi ir tikai gaļa, tad ceļot spēj vienīgi C telpā. Kas viņus aprobežo līdz gaismas ātrumam un padara gandrīz neiespējamu kontaktu ar citiem. Būtībā, pilnīgi neiespējamu.
— Tātad, izliekamies, ka neviena nav mājās?
— Tieši tā.
— Brutāli. Bet pats teici, ka neviens ar gaļu negribēs runāt. Un kas ar tiem, kuri bija uz mūsu kuģu borta, tie, ko pētījām? Vai esi pārliecināts, ka viņi neko neatcerēsies?
— Viņus uzskatīs par trakiem, ja viņi ko teiks. Mēs tikām viņu galvās un izlīdzinājām gaļas rievas, lai mēs izskatītos viņiem pēc sapņiem.
— Gaļas sapņi! Cik īpatnēji piedienīgi, ka mēs kļūtu par gaļas sapni.
— Un visu sektoru atzīmējam kā neapdzīvotu.
— Labi. Piekrītu gan oficiāli, gan neoficiāli. Slēdzam lietu. Ir ziņas par citiem? Vai ir kas interesants šajā galaktikas pusē?
— Jā, samērā kautrīga, bet mīlīgs ūdeņraža serdes klāsters devītās klases zvaigznē G445 zonā. Iekontaktējās pirms divām galaktikas rotācijām, grib atkal draudzēties.
— Tā jau viņi dara.
— Un kāpēc gan ne? Iedomājies, cik neizturami, cik neizsakāmi auksts būtu Visums, ja mēs būtu vieni paši…