5. Nojautas pieradināšana

Mana saimniece, pļāpīgs vīrs, iekārtoja manu braucienu uz austrumiem. „Ja cilvēks grib apskatīt Citadeles, tad jābrauc pāri visam Kargavam. Pāri kalniem uz Veco Kārhaidu, uz Rēru, veco karaļa pilsētu. Un es jums teikšu, viens puisis no mana pavarda vadā riteņbaržu karavānas pāri Eskaras pārejai, un vakar viņš man pie orša tases stāstīja, ka viņi sāks pirmo vasaras ceļojumu getheny osme dienā, jo ir tak tik silts pavasaris, un ceļš līdz Engorangai ir nokusis, un sniega arkli tūlīt iztīrīs kalnu pārejas. Nē, nē, es gan nevarētu braukt pāri visam Kargavam, man tepat Erenrangā labi, jumts virs galvas ir un pietiek. Bet es esmu jomešta – lai slavēti deviņi simti troņa balstu un svētīgs Mešī piens,- un cilvēks tak var būt jomešta, kur vien vēlas. Mēs daudzi esam iebraucēji, kā saka, jo mans kungs Mešī piedzima pirms 2 202 gadiem, bet vecā handdaras mācība zēla un plauka gadu tūkstošiem pirms tam. Ir jābrauc uz veco zemi, ja gribi saprast veco mācību. Bet godājamais Ai, istabiņu es savā salā jums paturēšu, kamēr jūs tiksiet atpakaļ, bet es domāju, ka būs prātīgi, ja jūs uz kādu brīdi nebūsiet Erenrangā, jo visi zina, ka Nodevējs visādi izrādījās ar jūsu draudzību Pilī. Gan jau ar laiku viss būs labi, kad tagad Tibī ir Karaļa Auss. Bet ja jūs aizietu uz Jauno ostu, tur būs mans paziņa, un ja jūs teiksiet, ka es jūs sūtīju…”

Un tā līdz bezgalībai. Kā jau teicu, viņš bija pļāpīgs, un, atklājis, ka man nav šifgretora, izmantoja katru izdevību mani pamācīt, lai gan arī viņš savus padomus slēpa aiz ‘tā sanāk’ un ‘ja jūs..’. Viņš bija manas salas pārzinis; es viņu uztvēru kā mājas saimnieci, jo viņam bija apaļīgs dibens, kuŗu viņš ejot grozīja, un maiga, tukla seja, un viņam piemita pārlieka ziņkārība, zināma deva nekrietnības un vispārēja labestība. Viņš pret mani bija laipns, bet manas prombūtnes laikā  par nelielu samaksu izrādīja manu istabu asu sajūtu kārotājiem: Redziet – Noslēpumainā Vēstnieka istaba! Viņa izskats un uzvedība man šķita tik sievišķīgi, ka reiz pajautāju, cik viņam bērnu. Viņš sadrūvējās. Viņš nevienu nebija dzemdējis. Bet toties bija tēvs četriem. Vēl viens sīkais pārsteigums šajā pasaulē. Kultūršoks nebija nekas salīdzinājumā ar bioloģisko šoku, kas man, vīriešu kārtas cilvēkam, bija nemitīgi jāpiedzīvo starp būtnēm, kas piecas sestdaļas laika ir bezdzimuma hermafrodīti.

Radio ziņu izlaidumi bija pilni ar jaunā premjera, Pemmer Harge rem ir Tibe darbības reportāžām. Diezgan daudz tik stāstīts par notikumiem Sinotas ielejā. Tibī, acīmredzot, vēlējās atjaunot Kārhaidas klātbūtni reģionā: šādas darbības jebkuŗā citā pasaulē līdzīgā civilizācijas attīstības posmā neizbēgami novestu pie kaŗadarbības. Bet nekas uz Getenas nevarēja izraisīt kaŗu. Strīdi, slepkavības, naidošanās, iebrukumi, asinsatriebības, valstsvīru novākšana, spīdzināšana un preteklības ieņēma godājamu vietu viņu cilvēcisko sasniegumu sarakstā, bet kaŗot viņi nemācēja. Man šķita, ka viņiem trūkst spējas savākties. Šai ziņā viņi uzvedās kā dzīvnieki – vai kā sievietes. Viņi neuzvedās kā vīrieši vai kā skudras. Vismaz līdz šim tā tas bija bijis. Cik zināju, Orgoreinā pēdējo piecu-sešu gadsimtu gaitā bija veidojusies arvien sakārtotāka sabiedrība, īsta nacionālā valsts. Prestiža sacensība – kas līdz šim skāra galvenokārt ekonomiku – varētu piespiest Kārhaidu atdarināt lielāko kaimiņu, kļūt par nāciju nevis ģimenes strīdu (kā Estravens reiz teica), kļūt (arī to bija teicis Estravens) par patriotisku sabiedrību. Ja tā notiktu, geteniešiem rastos lieliska izdevība iemācīties kaŗot.

Es gribēju kādreiz doties uz Orgoreinu, lai pārbaudītu savs pieņēmumus, bet vispirms man bija jāpabeidz pētīt Kārhaida. Tāpēc es pārdevu vēl vienu rubīnu rētainajam juvelierim Engielā un bez kādas bagāžas, izņemot naudu, ansiblu, pāris darbarīkus un drēbju kārtu, pirmajā pirmā vasaras mēneša dienā devos ceļā kā tirdzniecības karavānas pasažieris.

Rīta agrumā riteņbaržas devās ceļā no Jaunās ostas vējainajiem pārkraušanas plačiem. Tās izbrauca zem Arkas un pagriezās uz austrumiem – divdesmit klusas, neveiklas, baržām līdzīgas kravas mašīnas uz kāpurķēdēm. Mašīnas brauca rindā cauri rīta ēnām viena aiz otras pa aizām līdzīgajām pilsētas ielām. Kravā bija kastes ar stikla lēcām, kasetes ar skaņu lentēm, vaŗa un platīna stieples rituļi, augu izcelsmes auduma baķi, kas nāca no rietumu provincēm, kastes ar žāvētu zivju skaidiņām no Līča, kastes ar lodīšu gultņiem un citām sīkām mašīnu rezerves daļām, un desmit kravas mašīnas ar Orgotas kardik graudiem. Tas viss bija jānogādā Peringa Vētras robežā valsts ziemeļrietumos. Visas preces Lielā kontinenta robežās tiek pārvietotas ar šādām elektriskām kravas mašīnām, kas tiek iekrautas kanālu un upju baržās, ja ir tāda iespēja. Dziļā sniega mēnešos vienīgais transports ir lēnie sniega arkli- traktori, elektriskās kamanas un neparedzamie ledus kuģi uz aizsalušām upēm, ja neskaita slēpes un cilvēku vilktas ragavas. Atkušņa laikā nav iespējams nekāds transports. Tāpēc visa kravas pārvietošana notiek ar joni, tikko pienāk vasara. Ceļus pārpludina karavānas. Satiksme tiek kontrolēta, un katrai karavānai ir jāuztur radiosakari ar kontrolpunktiem. Viss kustas ļoti stabili ar ātrumu 45 km/h (Zemes mērvienības). Getenieši varētu paātrināt savus transporta līdzekļus, bet viņi to nedara. Ja viņiem jautā, kāpēc, viņi atjautā – bet kāpēc mums to vajag? Tas ir tāpat, kā ja zemiešiem pajautātu, kāpēc mūsu transports kustas tik ātri, un mēs atbildētu – kāpēc ne? Par gaumi nestrīdas, Zemiešiem šķiet, ka viņiem jātraucas uz priekšu, kaut kas jāsasniedz. Ziemas cilvēki, kas vienmēr dzīvo Pirmajā gadā, domā, ka klātbūtne ir svarīgāka par sasniegumiem. Es biju audzis uz Zemes, un man ātri apnika karavānas lēnā, izlīdzinātā kustība. Man gribējās kāpt ārā no mašīnas un skriet pašam. Tomēr es priecājos, ticis ārā no Erenrangas gaŗajām akmens ielām, ko apklāja melni, stāvi jumti, no neskaitāmajiem torņiem, no pilsētas, kur gandrīz nekad nespīdēja saule, un visas manas cerības bija pārvērtušās par bailēm un nodevību.

Lēnām rāpdamās augstāk Kargava piekalnē, karavāna ik pa brīdim apstājās, lai ieturētu maltītes iebraucamajās vietās pa ceļam. Vēlā pēcpusdienā no kāda pakalna virsotnes mēs beidzot ieraudzījām kalnu grēdu visā pilnībā. Bija redzams Kostors, kas ir sešarpus tūkstošus metru augsts; milzīgā kalna rietumu nogāze aizsedza pārējās virsotnes, kas paceļas gandrīz tūkstoš metru augstumā. Uz dienvidiem no Kostora sniegotās kalnu virsotnes rindām vien dūrās pelēkajās debesīs – es saskaitīju trīspadsmit, un tālākā gandrīz izgaisa dūmakā tālu dienvidos. Šoferis nosauca man visas trīspadsmit virsotnes un stāstīja par  laviņām un riteņbaržām, kas nopūstas no kalnu ceļiem, un sniega arklu vadītājus, kas nedēļām palikuši bez palīdzības nepieejamos augstumos un tā tālāk, draudzīgi mēģinādams mani nobaidīt. Viņš aprakstīja, kā redzējis vienu mašīnu noslīdam no ceļa un iekšā trīssimtmetrīgā aizā; viņam vissavādākais šķitis, ka tā kritusi tik lēnu. Mašīna visu dienu planējusi lejup bezdibenī, un viņš sajutis lielu atvieglojumu, kad tā beidzot bez jebkādas skaņas pazudusi padsmit metrus dziļajā kupenā aizas dibenā.

Trešajā stundā mēs apstājāmies uz pusdienām lielā iebraucamā vietā, Tā bija visai grezna – rēcoši kamīni un plašas istabas spraišļotiem griestiem, kuŗu daudzie galdi krautin apkrauti ar labu ēdienu. Pa nakti mēs nepalikām. Mēs bijām diennakts karavāna, kas steidzās (Kārhaidai raksturīgā veidā, protams) iespējami ātri nokļūt Peringa Vētras zemē, lai uzņēmīgie tirgotāji  pirmie tiktu pie darījumu krējuma. Mašīnu akumulatori bija uzlādēti, vadību pārņēma jauna šofeŗu maiņa, un mēs turpinājām ceļu. Pasažieŗiem guļvietas nebija paredzētas. Es auksto nakti pārlaidu turpat uz cietā kabīnes sēdekļa, ja neskaita īsu apstāšanos uz vakariņām tā ap pusnakti mazītiņā kalnu krodziņā. Kārhaidā neaizraujas ar ērtībām.

Rītausmā es jau biju nomodā un redzēju, ka esam pametuši apdzīvotas vietas, un mums priekšā ir tikai klintis, ledus un gaisma; un šaurais ceļš zem kārpurķēdēm iet arvien augstāk. Es nodrebinājos un nodomāju, ka ir skati, kas pilnībā aizēno ērtības, ja nu vienīgi tu neesi veca sieviete vai kaķis.

Šeit, starp baisajām sniega un granīta nogāzēm vairs nebija sastopamas iebraucamās vietas. Maltīšu laikā riteņbaržas viena pēc otras lēni apstājās uz trīsdemitgrādīgas, sniegu ieskautas slīpnes, un visi kāpa ārā no kabīnēm un sanāca ap guļambaržu. No turienes tika izsniegtas zupas bļodas, kaltētu maizes ābolu gabali un krūzes ar skābeno alu. Mēs stāvējām sniegā, kājas piesizdami, aprijām ēdienu uz dzērienu, uzgriezuši muguras sīvajam vējam, kas rāva līdzi zaigojošus sausas sniega putekļus. Tad atgriezāmies riteņbaržās un devāmies tālāk un augstāk. Pusdienlaikā Vehotas pārejā, vairāk kā četru kilometru augstumā bija gandrīz trīsdesmit grādu saulē un mīnus desmit – ēnā. Elektriskie motori bija tik klusi, ka varēja dzirdēt, kā pa bezgalīgajām zilajām nogāzēm otrpus trīsdesmit kilometrus platām aizām aizdārd lavīnas .

Tajā pēcpusdienā mēs šķērsojām pārejas augstāko punktu, Eskaru, kas ir 4632 m augsts. Pētīdams Kostora milzonīgo dienvidu nogāzi, pa kuŗu mēs bijām bezgalīgi lēnu rāpušies visu dienu, pamanīju dīvainu klinšu krāvumu kādu puskilometru virs ceļa. Tas izskatījās pēc viduslaiku pils. „Redzi to Citadeli tur augšā?” jautāja šoferis.

„Tā tiešām ir celtne?”

„Tā ir Ariskostoras citadele”

„Bet tur taču nav iespējams dzīvot.”

„Nu, Vecaji tur dzīvo. Es kādreiz braucu karavānā, kas viņiem vasaras beigās piegādāja pārtiku no Erenrangas. Protams, desmit – vienpadsmit mēnešus gadā ceļš ir ciet, bet viņiem ir vienalga. Tur augšā dzīvo kādi septiņi – astoņi iemītnieki.”

Es skatījos augšup uz raupjas klints kontrfortiem, kas vientulīgi slējās kalnu vientulībā, un neticēju šoferim; bet es savu neticību paturēju pie sevis. Ja šādos mūžīgā sasaluma augstumos kāds vispār spētu izdzīvot, tie noteikti būtu kārhaidieši.

Lejupceļš meta plašus līkumus pa krauju malām uz dienvidiem un ziemeļiem, Jo Kargava austrumu nogāze ir skarbāka nekā rietumu. Kalni nolaižas līdz līdzenumam ar milzīgiem, kopš kalnu radīšanas neizmainītiem pakāpieniem un terasēm. Saulrietā mēs pamanījām sīku punktiņu virteni, kas lēnītēm līda cauri milzīgai baltai ēnai divtūkstoš metrus zem mums.  Tā bija riteņbaržu karavāna, kas izbrauca no Erenrangas dienu pirms mums. Nākamās dienas nogalē arī mēs bijām tikuši līdz tai pašai vietai un līdām pāri tai pašai sniegotajai slīpnei, ļoti uzmanīgi, pat aizturēdami šķavas, lai tikai neizraisītu lavīnu. No turienes uz mirkli tālu austrumos zem mums varēja saredzēt plašas, izplūdušas, sudrabainu upju izvagotas zemieņu kontūras, ko aizsedza mākoņi un mākoņu ēnas, – Rēras līdzenumu.

Ceturtās dienas pievakarē, ja skaita no mūsu izbraukšanas no Erenrangas, mēs jau bijām Rērā. Starp abām pilsētām ir tūkstoš septiņsimt kilometru ceļa un vairākus kilometrus augsta siena, un ne mazāk kā trīs tūkstoši gadu. Karavāna apstājās pie Rietumu vārtiem, lai iekrautos kanāla baržās. Rērā nav iespējams iebraukt ar riteņbaržām vai auto. Pilsēta tika uzbūvēta ilgi pirms kārhaidieši izgudroja motorizētu transportu, un tas ir lietošanā vismaz divdesmit gadsimtus, ja ne vairāk. Rērā nav ielu. Ir segtas ejas, tuneļi, kuŗiem vasarā var iet arī pa virsu, ja gribas. Mājas un salas un Pavardi atrodas, kur kuŗam iepaticies, haotiski, bagātīgā iespaidīgā juceklī, kas pēkšņi uzsprāgst (kā parasti anarhija Kārhaidā) īstā greznumā – majestātiskajos Ne-Pils torņos, kas ir asinssarkani, bez logiem. Torņi ir celti pirms septiņpadsmit gadsimtiem, un tajos tūkstoš gadu mitinājušies Kārhaidas karaļi, līdz Argavens Hargi, pirmais savā dinastijā, šķērsoja Kargavu un uzsāka tagadējās Rietumu provinces kolonizāciju. Visas celtnes Rērā ir ārkārtīgi  smagnējas, ar dziļiem pamatiem, izturīgas pret ūdeni un laika apstākļiem. Ziemā līdzenumu vēji parasti izpūš visu sniegu no pilsētas, bet ja arī puteņi savelk kupenas, tad neviens ielas netīra, jo nav ielu, ko tīrīt. Viņi izmanto akmens tuneļus vai izrok pagaidu ejas sniegā.  No mājām sniegā redzami ir tikai jumti, un ziemas durvis atrodas tūlīt zem pārkares vai pat ir ierīkotas kā lūkas jumtā. Atkusnis daudzu upju izvagotajā līdzenumā ir visai briesmīgs laiks. Tuneļi tad kalpo kā papildus kanalizācija, telpa starp celtnēm aizpildās ar upēm un ezeriem, pa kuŗiem Rēras ļaudis laivās dodas savos ceļos, ar aiŗiem atgrūzdami sīkākus ledus gabalus. Un lai kāds gadalaiks arī valdītu – vasaras putekļi, sniegaino ziemas lavīnu dārdoņa, pavasaŗa plūdi – sarkanie Torņi, pilsētas tukšā sirds, nesatricināmi paceļas pāri visam.

Es apmetos drūmā, nesamērīgi dārgā iebraucamā vietā, kas slēpās Torņu aizvējā. Rītausmā, piecēlies pēc neskaitāmiem sliktiem sapņiem, es samaksāju izspiedējam par naktsmītni, brokastīm un neprecīziem norādījumiem par savu tālāko maršrutu un devos ceļā, lai uzmeklētu Atehordu, senu citadeli netālu no Rēras. Apmaldījos, nenogājis pat piecdesmit metrus no naktsmītnes. Tad, cenzdamies atstāt Torņus aiz muguras un milzīgā, baltās Kargava nogāzes pa labi, kaut kā izgāju no pilsētas dienvidu virzienā, un ceļā satikts zemnieku bērns man pastāstīja, kur nogriezties uz Atehordu.

Galā es nonācu pusdienlaikā. Tas ir, es pusdienlaikā kaut nonācu, bet īsti nesapratu, kas tā  par vietu. Tas izskatījās pēc gāršas vai pabieza meža, bet mežs bija vēl sakoptāks nekā tas parasti ir šajā rūpīgo mežziņu valstī, un taka pāri pakalnam ielocījās tieši starp kokiem.  Pēc brīža es pamanīju koka namiņu takas labajā pusē un tad – diezgan lielu koka celtni mazliet attālāk pa kreisi; un no tās puses vējš atnesa ceptu zivju smaržu.

Lēnam gāju pa taku, juzdamies mazliet neērti. Es nezināju kā handdaras mācības piekritēji izturas pret tūristiem. Es patiesībā par handdarītiem zināju ļoti maz. Handdara ir reliģija bez iestādījumiem, bez priesteŗiem, bez hierarhijas, bez svētsolījumiem, bez ticības apliecības. Man joprojām ir grūtības saprast, vai tai ir Dievs vai nē. Tā ir izvairīga. Tā vienmēr ir kaut kur citur. Vienīgās pastāvīgās liecības par tās klātbūtni ir Citadeles – nomaļas vietas, kurp cilvēki var doties, lai pavadītu tur vienu nakti vai visu mūžu. Es nebūtu devies meklēt šo dīvaino un nenotveŗamo kultu uz viņa slēptuvēm, ja nebūtu vēlējies atbildi uz jautājumu, ko pētnieki nespēja atrast: kas ir pareģi un ko tieši viņi dara?

Biju pavadījis Kārhaidā ilgāku laiku nekā pētnieki un sāku apšaubīt stāstus par pareģiem un viņu pravietojumiem. Visā cilvēces pasaulē ir sastopamas leģendas par pravietojumiem. Runā dievi, runā gari, runā datori. Orākula divdomība vai statistikas varbūtība atstāj rīcības brīvību, un loģiskās nesaskaņas tiek apsegtas ticībā. Tomēr leģendas pētīt ir vērts. Man vēl nebija izdevies pārliecināt nevienu kārhaidieti par telepātisku saziņu; viņi tai netaisījās ticēt, ja nebūs ‘redzējuši’. Es tieši tā izturējos pret handdarītu pareģojumiem.

Iedams pa taku, sapratu, ka mežā uz pakalna ir izkaisīts vesels ciems, tikpat neizplānots kā Rēra, bet apslēpts, ietinies lauku mierā. Pār katru taku un jumtu zemu nokarājās hemmenu zari. Hemmeni ir visbiežāk sastopamie koki uz Ziemas – drukni skujkoki ar biezām, blāvi sārtām skujām. Ar hemmenu čiekuriem bija nobirušas visas tekas, vējš smaržoja pēc hemmenu putekšņiem, un visas ēkas bija būvētas no tumšiem hemmenu baļķiem. Kad es apstājos, nezinādams, pie kuŗām durvīm klauvēt, no meža rāmā solī iznāca cilvēks un mani sveicināja. „Vai jūs meklējat, kur palikt?” viņš jautāja.

„Man ir jautājums pareģiem.” Biju nolēmis vismaz no sākuma uzvesties kā kārhaidietis. Līdzīgi kā pētniekiem, man nekad nebija gŗūtību izskatīties pēc iezemieša, ja es to vēlējos. Manu akcentu daudzo Kārhaidas dialektu dēļ neviens nemanīja, mana dzimuma īpatnības apslēpa smagais apģērbs. Man nebija biezo matu un uz leju izliektā acu šķēluma, kas raksturīgs vairumam kārhaidiešu, un es biju tumšāku ādu un augumā gaŗāks nekā vairums, bet ne vairāk kā dabā iespējams. Bārda man bija depilēta jau uz Ollulas (tajā laikā mēs vēl nezinājām par ‘villainajām’ Perunteras ciltīm, kam ir ne tikai bārdas, bet arī ķermeņa apmatojums kā baltajiem zemiešiem). Retu reizi man kāds uzjautāja, kā man izdevies salauzt degunu. Man ir plakans deguns; geteniešu deguni ir šauri un palieli, šaurām nāsīm, īpaši piemēroti, lai elpotu ledaino gaisu. Uz Atehordas takas satiktais cilvēks paskatījās uz manu degunu ar pieklājīgu ziņkāri un sacīja: „Varbūt jūs vēlaties runāt ar Audēju? Viņš patlaban ir pļavā, ja vien nav aizbraucis kopā ar mežcirtējiem. Vai varbūt jūs vēlētos parunāt ar kādu no celibātiem?”

„Es nezinu. Man piemīt ievērojams zināšanu trūkums.”

Jaunietis iesmējās un paklanījās. „Jūtos pagodināts!” viņš sacīja. „Es šeit dzīvoju trīs gadus, bet man vēl nav izdevies iegūt zināšanu trūkumu, ar ko lielīties.” Saruna viņu ļoti uzjautrināja, bet viņš nesmējās ļauni, un man izdevās pa prāta apcirkņiem sagrabināt pietiekoši ziņu par handdarītu mācību, lai saprastu, ka tikko esmu palielījies – tikpat muļķīgi, it kā būtu viņam pateicis: „paskaties, cik es esmu skaists.”

„Gribēju teikt, ka neko nezinu par pareģiem…”

„Apskaužami!,” sacīja jaunais iemītnieks. „Raugiet, mums jānoķēpā tīrais sniegs ar pēdu nospiedumiem, ja gribam kaut kur nokļūt. Vai drīkstu jums parādīt ceļu uz pļavu? Mani sauc Goss.”

Tas bija pirmais vārds. „Dženrī,” es sacīju, atmezdams ‘L’. Es gāju Gosam pa pēdām dziļāk meža aukstajās ēnās. Šaurā taka bieži manīja virzienu, izlocīdamās augšup un lejup pa nogāzi. Šur un tur, gan netālu no takas, gan starp pamatīgajiem stumbriem vīdēja nelielas mājiņas meža krāsās.  Viss bija sarkans un brūns, mikls, mierīgs, smaržīgs un drūms. No viena mitekļa lūdz manām ausīm nonāca klusināta Kārhaidas flautas melodija. Goss gāja man pa priekšu vieglā, straujā solī, graciozi kā meitene. Pēkšņi viņa baltais krekls ir kā uzmirdzēja, un pēc mirkļa arī es izniru no ēnām plašā, zaļā, saules pielietā pļavā.

Metrus sešu no mums stāvēja cilvēks – izslējies, nekustīgs, pagriezies pret mums profilā; viņa asins sarkanais hieb un baltais krekls izcēlās kā spoža inkrustācija uz gaŗās, zaļās zāles fona. Simts metrus tālāk stāvēja cita statuja zilbaltos toņos; viņš pat nesakustējās, kamēr mēs runājām ar pirmo. Viņi nodarbojās handdarītu Klātbūtnes vingrinājumiem; tas ir zināma veida transs – handarīti, kam patīk negatīvi apzīmējumi, sauc to arī par ne-transu – kuŗā notiek sevis pazaudēšana (sevis izplešana?) ar sakāpinātas sajūtu uztveres un izpratnes palīdzību. Lai gan šī tehnika ir tieši pretēja vairumam mistiķu tehniku, tā tomēr ir mistiķu vingrinājums, kuŗa mērķis ir piedzīvot dievišķo klātbūtni; tomēr man ir gŗūtības strikti klasificēt jebkādus handdarītu vingrinājumus. Goss uzrunāja cilvēku sarkanajā tērpā. Kad viņš pārtrauca intensīvo nekustību un paskatījās uz mums, un lēnām nāca tuvāk, es sajutu pret viņu lielu cieņu. Pēcpusdienas saulē viņš izstaroja pats savu gaismu.

Viņš bija ar mani viena gaŗuma, slaids, skaidru, atklātu, skaistu seju. Kad mēs ieskatījāmies viens otra acīs, man pēkšņi uznāca vēlme uzrunāt viņu bez vārdiem, mēģināt viņu sasniegt ar domu runu, ko es nebiju izmantojis kopš ierašanās uz Ziemas, un ko es pagaidām nedrīkstēju lietot. Vēlme bija stiprāka par noteikumiem. Es uzrunāju viņu domās. Atbildes nebija. Saskarsme nenotika. Viņš joprojām skatījās man acīs. Pēc brīža viņš pasmaidīja un sacīja klusā, diezgan augstā balsī: „Jūs esat Vēstnieks, vai ne?”

Es sastomījos. „Jā.”

„Mani sauc Faksi. Mums ir liels gods jūs uzņemt. Vai jūs gatavojaties kādu laiku palikt pie mums Atehordā?”

„Ar lielāko prieku. Es ļoti vēlētos uzzināt vairāk par pareģošanu. Un ja jums ir jautājumi par to, kas es esmu un no kurienes nāku, es labprāt – ”

„Kā vien vēlaties,” Faksi sacīja ar mierīgu smaidu. „Ir tik patīkami zināt, ka jūs šķērsojāt bezgalīgo Visuma okeānu un tad vēl pusotru tūkstoti kilometru, un Kargava kalnus, lai mūs apciemotu.”

„Es izvēlējos braukt uz Atehordu, jo tā ir slavena ar saviem pareģojumiem.”

„Ja gribat novērot, kā mēs pareģojam, varbūt. Vai varbūt jums pašam ir jautājums?”

Viņa skatiens prasīja sacīt taisnību. „Es nezinu,” es teicu.

Nusuh,” viņš teica, „tam nav nozīmes. Varbūt, ja jūs te padzīvosiet ilgāk, jūs sapratīsiet, ka jums ir jautājums, vai ka nav jautājuma… Ir tikai noteikti laiki, kad pareģi spēj sanākt kopā, tā ka jebkuŗā gadījumā jums būs pie mums jāuzkavējas.”

Laiks, ko tur pavadīju, bija patīkams. Dienas kārtība nebija noteikta, ja neskaita kopīgu darbu: uz laukiem, dārzos, mežā, ēku remontā – šādos gadījumos grupa, kuŗai bija nepieciešams lieks roku pāris, aicināja palīgā visus viesus. Ārpus darba varēja paiet veselas dienas, kad neviens neteica ne vārda. Visbiežāk es sarunājos ar jauno Gosu un Audēju Faksi, kuŗa neparastā būtība – skaidra un neizsmeļama kā avota aka – ļoti precīzi raksturoja visas vietas būtību. Vakaros reizēm vienā vai otrā zemajā, koku ieskautajā mājā bija sanākšanas; bija sarunas un alus, un reizēm skanēja Kārhaidas dzīvīgā mūzika, kam raksturīgas vienkāršas melodijas un ļoti sarežģīti ritmi un nemitīgas improvizācijas. Vienvakar divi iemītnieki dejoja; viņi bija tik veci, ka viņu mati bija izbalējuši un ķermeņi izkāmējuši, un tumšās acis gandrīz paslēpušās krunciņu mudžeklī. Viņu deja bija lēna, precīza, pārdomāta – tā veldzēja acis un prātu. Viņi sāka dejot Trešajā stundā pēc pusdienām. Mūziķi pievienojās vai pārtrauca spēlēt, kā nu kuŗam gribējās, bet bundzinieks ne uz mirkli nepārtrauca sist eleganto, mainīgo ritmu. Abi vecie dejotāji joprojām dejoja Sestajā stundā, pusnaktī, piecas zemes stundas vēlāk. Tad es pirmo reizi novēroju dothē stāvokli, kad cilvēka griba kontrolē to, ko mēs saucam par „histērijas spēku”. Kopš tā laika es vairs tik aizdomīgi neizturējos pret stāstiem par handdaras Vecajiem. Tā bija uz sevi vērsta dzīve, pašpietiekama, iesīkstējusi, piesūkusies ar ‘nezināšanu’, ko tik augstu vērtē handdarīti, tā nesteidzīgi plūda saskaņā ar likumu par bezdarbību vai neiejaukšanos. Šis likums (ko vislabāk izsaka vārds nusuh, ko var daļēji tulkot kā „nav nozīmes”) ir kulta pamatā, un es pat tuvu neesmu tā izprašanai. Bet pēc pusmēneša Atehordā es sāku labāk saprast Kārhaidu. Zem šīs tautas politikas un parādēm un kaislībām apakšā plūst sena tumsa, tā ir pasīva, neparedzama, klusa, – tā ir haddaratas auglīgā tumsa.

Lūk, no tāda klusuma neizskaidrojami paceļas pareģa balss.

Jaunietis Goss, kuŗam ļoti patika būt man par pavadoni, pastāstīja, ka jautājums pareģiem var būt jebkāds un formulēts, kā man pašam patīk. „Jo precīzāks un skaidrāks jautājums, jo precīzāka būs atbilde,” viņš teica. „Nekonkrētība rada nekonkrētību. Un tad, protams, pastāv arī neatbildami jautājumi.”

„Un ja nu es tieši tādu uzdodu?” es gribēju zināt. Tādi ievadi man likās pārgudri, bet es to jau biju piedzīvojis. Tomēr atbilde bija negaidīta. „Audējs noraidīs jautājumu. Neatbildami jautājumi iznīcina pareģu grupu.”

„Iznīcina?”

„Vai jūs zināt stāstu par Šortas lordu, kuŗš piespieda Eisenas citadeles pareģus atbildēt uz jautājumu ‘Kāda ir dzīves jēga?’ Tas bija pirms pāris tūkstošiem gadu. Pareģi palika tumsā sešas dienas un naktis. Beigās celibāti krita komā, trakie bija miruši, izvirtulis nosita Šortas lordu ar akmeni, un Audējs –  Audēja vārds bija Mešī.”

Jomeš kulta dibinātājs?”

„Jā,” sacīja Goss un sāka smieties, it kā būtu izstāstījis joku; es nesapratu, vai viņš joko par jomešta vai par mani.

Nolēmu uzdot jautājumu, uz kuŗu atbilde ir ‘jā’ vai ‘nē’. Tādējādi ies noskaidrotu, cik atbildes mēdz būt miglainas. Faksi pastiprināja Gosa teikto, ka jautājuma temats var būt pareģiem pilnīgi nezināms. Es varēju pajautāt, vai hoolm augi uz planētas Es ziemeļu puslodes nesīs labu ražu, un viņi man atbildētu, lai gan nezinātu, ka planēta Es pastāv. Man tas šķita pielīdzināms tādām uz nejaušību balstītām pareģošanas metodēm kā zīlēšana ar pelašķu stiebriem un monētas mešanu. Nē, sacīja Faksi, ar nejaušību te neesot nekāda sakara. Patiesībā viss notiekošais ir tieši pretējs nejaušībai.

„Tad jūs lasāt domas.”

„Nē,” sacīja Faksi, mierīgi un godīgi smaidīdams.

„Tad varbūt jūs lasāt domas, paši par to nezinādami?”

„Un kāda no tā jēga? Ja jautātājs jau zinātu atbildi, vai viņš tad maksātu mūsu nolikto cenu?”

Es izvēlējos jautājumu, uz kuŗu man tiešām nebija atbildes. Tikai laiks parādīs, vai pareģojums piepildīsies – ja nu vienīgi es saņemtu vienu no tiem profesionālajiem pravietojumiem, kas attiecināmi uz visām situācijām. Jautājums nebija muļķīgs; es atmetu domu pajautāt, kad beigsies lietus vai kādu citu nieku, jo uzzināju, ka pasākums Atehordas deviņiem pareģiem var beigties bēdīgi. Maksa par jautājumu bija augsta – divi mani rubīni ieņēma vietu Citadeles krātuvēs. Tomēr atbildētāji maksāja daudz dārgāk. Un, pamazām iepazīstot Faksi, es nespēju ticēt, ka viņš ir profesionāls viltvārdis, un bija vēl gŗūtāk ticēt, ka viņš ir godīgs cilvēks, kas pats nezina, ka ir viltvārdis. Viņa prāts bija vesels, skaidrs un noslīpēts kā mani rubīni. Es nevēlējos izlikt viņam lamatas. Es nolēmu pajautāt to, ko visvairāk vēlējos uzzināt.

Onnetherad dienā, mēneša 18. datumā, visi deviņi pareģi satikās lielā ēkā, kas parasti bija aizslēgta. Zāle bija augstiem griestiem, akmens grīdu un auksta, to mazliet apgaismoja pāris šaurie logi un uguns dziļajā pavardā telpas vienā galā. Viņi sēdēja aplī uz kailās akmens grīdas, visi tērpušies apmetņos un kapucēs, gailošo ogļu gaismā atgādinādami raupjus, nekustīgus, lielus akmeņus. Goss un daži citi jauni iemītnieki un ārsts no tuvējās zemes tiesas klusēdami vēroja notiekošo no savām vietām pie pavarda, bet es šķērsoju zāli un iegāju aplī.

Viss notika bez ceremonijām, bet ļoti saspringti. Viens no kapucēs tērptajiem uz mani paskatījās, kad es ienācu viņu vidū, un es samanīju savādu seju, rupjiem vaibstiem, smagnēju, viņa acis mani nekaunīgi pētīja.

Faksi sēdēja, kājas sakrustojis, nekustīgs, bet uzvilkts, pilns augoša spēka, kas lika viņa klusajai, maigajai balsij sprakstēt kā elektrības lādiņam. „Jautā,” viņš teica.

Es stāvēju apļa vidū un uzdevu jautājumu. „Vai šī pasaule – Getena – būs Zināmo Planētu Ekumēnes locekle pēc pieciem gadiem, skaitot no šī brīža?”

Klusums. Es stāvēju, es karājos klusuma austā tīmekļa vidū.

„Atbilde pastāv,” Audējs klusi sacīja.

Atslābuma brīdis. Akmeņi kapucēs uz mirkli atmaiga un sakustējās; tas, kuŗš bija tik dīvaini uz mani skatījies, sāka kaut ko čukstēt ausī savam kaimiņam. Es izgāju no apļa un pievienojos skatītājiem pie uguns.

Divi pareģi nekur neiesaistījās, ne ar vienu nerunāja. Viens no tiem laiku pa laikam pacēla roku un vieglītēm reizes divdesmit ātri paglaudīja grīdu, tad atkal sastinga. Es nevienu no viņiem agrāk nebiju redzējis; tie bija trakie, Goss paskaidroja. Viņi bija vājprātīgi. Goss viņus sauca par ‘laika šķēlējiem’, kas varbūt nozīmē šizofrēniķus. Kārhaidas psihologi, kaut gan viņiem nebija domu runas spējas un viņi tādēļ vairāk atgādināja aklus ķirurgus, bija ļoti augstā līmenī attīstījuši zāles, hipnozi, šoka terapiju, piesaldēšanu un dažādas mentālās terapijas. Es pajautāju, vai šos divus vājprātīgos nevar izārstēt. „Izārstēt?” Goss bija teicis. „Vai jūs mēģinātu izārstēt dziedātāju no viņa balss?”

Pieci citi aplī bija Atehordas iemītnieki, handdarītu Klātbūtnes meistari un arī, kā paskaidroja Goss, kamēr viņi bija pareģi, viņi dzīvoja celibātā, nemeklējot partneri seksuālā spēka uzplūdu laikā. Vienam no celibātiem pareģošanas laikā jābūt kemmerā. Es varēju viņu atšķirt, jo biju iemācījies pamanīt smalko ķermeņa intensitātes pieaugumu, tādu kā gaismu, kas norāda uz pirmo kemmera fāzi.

Blakus kemmereram sēdēja izvirtulis.

„Viņš ieradās no Sprevī kopā ar ārstu,” Goss man pastāstīja. „Dažās pareģu grupās normālu cilvēku mākslīgi pārvērš par izvirtuli, injicējot viņam vīrišķos hormonus dažas dienas pirms pareģošanas. Bet dabīgais ir labāks. Viņš nāk pie mums ar prieku, viņam patīk, ka viņu ievēro.”

Goss izmantoja vietniekvārdu, ar kuŗu apzīmē dzīvnieku tēviņu, nevis vietniekvārdu, kas apzīmē cilvēku kemmera vīrišķajā formā. Viņš izskatījās mazliet samulsis. Kārhaidieši brīvi apspriež seksu un runā par kemmeru vienlaikus ar cieņu un kaisli, bet viņi nelabprāt piemin izvirtības – vismaz ne sarunās ar mani. Ja kemmers pārlieku ieilgst un ķermeņa hormonu līdzsvars paliek nobīdījies uz sievišķo vai vīrišķo pusi, tas izraisa to, ko viņi sauc par izvirtību. Tas ir sastopams diezgan bieži – trīs līdz četri procenti pieaugušo varētu būt fizioloģiski izvirtuši – vai nenormāli normāli, raugoties no mūsu viedokļa. Viņus neizslēdz no sabiedrības, bet pret viņiem izturas ar zināmu nicinājumu, līdzīgi kā pret homoseksuāļiem daudzās divdzimumu sabiedrībās. Kārhaidiežu žargonā viņus sauc par ‘pusmiroņiem’. Viņiem nevar būt bērni.

Grupas izvirtulis, vienu reizi mani kārtīgi nopētījis, pievērsa uzmanību tikai cilvēkam sev blakus, kemmereram, kuŗa arvien aktīvākā seksualitāte modās un, pateicoties izvirtuļa pārspīlētās vīrišķības klātbūtnei, drīz pārvērtīsies pilnīgā sievišķajā formā. Izvirtulis turpināja klusi runāt, spiezdamies arvien tuvāk kemmereram, kas atbildēja vienzilbīgi un pat mēģināja no viņa attālināties. Neviens no pārējiem nebija neko teicis, vienīgā skaņa bija čuksti, čukstošā izvirtuļa balss. Faksi uzmanīgi vēroja vienu trako. Izvirtulis strauji un klusi ar savu plaukstu apsedza kemmerera pirkstus. Kemmerers steidzīgi atrāva roku aiz bailēm vai pretīguma un pacēla acis uz Faksi, it kā lūgdams palīdzību. Faksi nekustējās. Kemmerers palika savā vietā un šoreiz nemēģināja izvairīties no izvirtuļa pieskāriena. Viens no trakajiem pacēla galvu un neīsti, gārdzoši, gaŗi iesmējās: „A-ha-ha-ha-ha – ”

Faksi pacēla roku. Un visi aplī sēdošie pievērsās viņam, it kā viņš būtu to skatienus savācis kūlī, šķeterē.

Mēs iegājām zālē lietainā pēcpusdienā. Pelēkā gaisma šaurajos logos zem pārkarēm drīz vien bija izdzisusi. Tagad bālganas gaismas plēksnes  – blāvas mēnessgaismas atlūzas – staipījās no sienas līdz grīdai kā slīpas murgainas buras, gareni trīsstūŗi vai ovāli un klājās pāri deviņu sēdētāju sejām. Ārā pār mežiem lēni pacēlās mēness. Uguns jau ilgi bija izplēnējusi, un vienīgais apgaismojums bija blāvie stari un joslas, kas izraibināja apli, te izraujot no tumsas kādu seju, tur – roku, citur – nekustīgu muguru. Uz mirkli gaismas putekļu klājienā ieraudzīju bālā akmenī sastingušu Faksi profilu . Mēnessgaismas diagonāle turpināja ceļu un apstājās pie melna izciļņa, tas bija kemmerers, galvu noliecis līdz ceļiem, rokas savilcis dūrēs uz grīdas, viņš trīcēja ar visu ķermeni, atbalsodams švīkš-tap-tap ritmu, ko apļa otrā pusē uz akmens sita trakā rokas. Viņi visi bija saistīt savā starpā, it kā būtu zirnekļa tīkla stiprinājuma punkti. Es gribot negribot jutu viņu saistību, saziņu, kas bezvārdu plūsmā tecēja cauri  Faksi un kuŗu viņš mēģināja virzīt un sakārtot, jo viņš bija centrs, Audējs. Blāvā gaisma sadrupa un izgaisa kaut kur uz austrumu sienas. Spēka, spriedzes, klusuma tīmeklis turpināja augt.

Es centos izsargāties no kontakta ar pareģu prātiem. Mani satrauca klusā, uzlādētā spriedze,  sajūta, ka mani kaut kur iesūc, ka es arī kļūstu par punktu tajā rakstā, tīmeklī. Bet kad mēģināju norobežoties, sajutos vēl sliktāk. Jutos pamests viens un sarāvies kamolā pats savā prātā, redzes un pieskārienu halucināciju apsēsts, ieslodzīts mežonīgu tēlu un jēdzienu mudžeklī, redzējumu un sajūtu fragmentos, kas visi bija seksuāli uzvilkti un pretdabiski vardarbīgi, sarkanmelna erotisku vājprāta dusmu izraisīti. Man visapkārt rēgojās milzīgas pusatvērtas bedres ar uzpūstām lūpām, makstis, ievainojumi, ellesvārti, es zaudēju līdzsvaru, kritu – Ja es nevarēšu izslēgt šo haosu, es tiešām kritīšu, sajukšu prātā, bet notiekošo izslēgt nebija iespējams. Te darbojās empātijas un bezvārdu saziņas spēki, kas bija mežonīgi un haotiski, tie radās no izvirtības un noraidītas tuvības izmisuma, no vājprāta, kas izkropļo laiku un no drausmīgas pilnīgas koncentrēšanās un apkārtējās īstenības aptveršanas mākslas, šos spēkus es nespēju ne kontrolēt, ne ietekmēt. Un tomēr kontrole bija – centrā joprojām atradās Faksi. Pagāja stundas un sekundes, mēnessgaisma spīdēja uz nepareizās sienas, mēnessgaisma pazuda, bija vienīgi tumsa, un tumsas centrā stāvēja Faksi: Audējs: sieviete, sieviete, tērpusies gaismā. Gaisma bija sudrabs, sudrabs bija bruņas, bruņās tērpta sieviete ar zobenu. Gaisma pēkšņi un nepanesami uzliesmoja, – gaisma ap viņas locekļiem, uguns, un viņa iekliedzās šausmās un sāpēs: „Jā, jā, jā!”

Atsākās trakā ķerkstošie smiekli: „A-ha-ha-ha,” tie pacēlās augstāk, līdz kļuva par trīsošu kliedzienu, kas arvien tupinājās, ilgāk, daudz ilgāk nekā balss to varētu izkliegt, tas bija pārlaicīgs kliedziens. Tumsā bija jūtama kustība, jezga un ņurdoņa, senu gadsimtu pārvietošanās, izvairīšanās no priekšnojautām. „Gaismu! Gaismu!” sacīja milzīga balss plašās zilbēs vienreiz vai neskaitāmas reizes. „Gaismu. Pagales ugunī, kustieties. Mums vajag gaismu.” Tas bija ārsts no Sprevī. Viņš bija iegājis aplī. Aplis bija pajucis. Ārsts nometās ceļos pie trakajiem, kas bija paši trauslākie, salaiduma vietas. Viņi abi gulēja, sarāvušies kamolos uz grīdas. Kemmerers bija uzlicis galvu Faksi uz ceļiem un saraustīti elpoja, joprojām drebēdams; Faksi plauksta glāstīja viņa matus ar izklaidīgu maigumu. Izvirtulis bija nolīdis kaktā un izskatījās saīdzis un atraidīts. Tikšanās bija beigusies, laiks atsāka normālo gaitu, spēka tīmeklis bija satrūcis necieņā un nogurumā. Kur bija mana atbilde, kur orākula mīkla, kur pravietojuma divdomīgie vārdi?

Es nometos ceļos blakus Faksi. Viņš paskatījās uz mani ar savām skaidrajām acīm. Tajā mirklī es viņu redzēju tādu kā tur, tumsā – kā sievieti gaismas bruņās, ugunī degošu, kas sauca: „Jā – ”

Faksi maigā balss pārtrauca redzējumu. „Vai jums ir atbildēts, Jautātāj?”

„Man ir atbildēts, Audēj.”

Man tiešām bija atbildēts. Vai pēc pieciem gadiem Getena būs Ekumēnes sastāvā? Jā. Nekādu mīklu, nekādas miglas pūšanas acīs. Pat tad es sajutu, ka pēc būtības atbilde nebija tik daudz pravietojums, kā novērojums. Es nevarēju izvairīties no pārliecības, ka atbilde ir pareiza. Tai bija priekšnojautas valdonīgā skaidrība.

Mums ir GGĀ kuģi un vienlaicīgas datu pārraides iespējas, un domu runa, bet mēs vēl neesam iemācījušies pieradināt priekšnojautu un to padarīt paklausīgu. To mums nāksies mācīties no geteniešiem.

„Es esmu kā kvēldiegs,” Faksi man sacīja pāris dienas pēc pareģošanas. „Enerģija mūsos kāpj un kāpj, un mēs arvien atkāpjamies, katru reizi dubultojot impulsu, līdz spēks izlaužas ārā un gaisma ir manī, ap mani, līdz es esmu gaisma… Vecajs no Ārbina citadeles man reiz teica, ka, ja Audēju Atbildes brīdī ievietotu vakuumā, tas turpinātu degt gadiem. Tā jomešta domā par Mešī: ka viņš pilnībā ieraudzīja pagātni un nākotni, nevis mirkli vien, bet visu kopumā, meklēdams atbildi uz Šortas lorda jautājumu. Tam gŗūti ticēt. Es šaubos vai cilvēks to spēj izturēt. Bet tik un tā –”

Nusuh, visuresošais un daudznozīmīgais handdarītu noliegums.

Mēs gājām blakus, un Faksi uz mani paskatījās. Viņa vaibsti, viena no skaistākajām cilvēku sejām, ko dzīvē biju redzējis, šķita cieti un smalki kā akmenī cirsti. „Tumsā,” viņš teica, „bija desmit – nevis deviņi. Tur piedalījās svešinieks.”

„Jā, tā bija. Es nepratu no jums norobežoties. Jūs, Faksi, esat Klausītājs, dabisks empāts; un, iespējams arī spēcīgs dabisks telepāts. Tāpēc jūs esat Audējs, tas, kuŗš var uzturēt grupas spriedzi un atbildes, sasaistīt tās pieaugošā rakstā, līdz spriedze izārda pašu rakstu un jūs saņemat savu atbildi.”

Viņš klausījās ar nopietnu interesi. „Savādi redzēt mana amata noslēpumus no ārpuses, ar jūsu acīm. Es tos esmu uzlūkojis tikai no iekšienes kā māceklis.”

„Ja jūs atļautu – ja jūs vēlētos, Faksi, es gribētu jūs uzrunāt domu runā.” Es tagad biju pilnīgi pārliecināts, ka viņš ir dabisks runātājs; ja viņš piekristu, neliela prakse palīdzētu viņam novērst paša uzliktos ierobežojumus.

„Ja jūs to izdarītu, es dzirdētu, ko citi domā?”

„Nē, nē. Ne vairāk kā jūs jau tagad uztveŗat. Domu runa ir saziņa, domas tiek sūtītas un saņemtas ar nolūku.”

„Tad kāpēc nerunāt skaļi?”

„Cilvēks var melot ar vārdiem.”

„Bet ne ar domām?”

„Ne ar nolūku.”

Faksi brīdi domāja. „Šādai mākslai vajadzētu gūt piekritējus starp karaļiem, politiķiem, darījumu cilvēkiem.”

„Darījumu cilvēki pret to cīnījās no visas sirds, kad atklājās, ka domu runu var iemācīties. Viņi gadu desmitiem pasludināja to par aizliegtu.”

Faksi pasmaidīja. „Un karaļi?”

„Mums vairs nav karaļu.”

„Jā. Es saprotu. Paldies, Dženrī. Bet mans darbs ir iztukšot prātu, nevis mācīties. Un es tomēr negribētu apgūt mākslu, kas var pilnībā izmainīt pasauli.”

„Pēc jūsu pašu pareģojuma šī pasaule izmanīsies jau pēc pieciem gadiem.”

„Tad es mainīšos ar viņu kopā, Dženrī. Bet man nav vēlēšanās to izmainīt.”

Lija. Bija pienācis ilgais, smalkais Getenas vasaras lietus. Mēs gājām zem hemmen kokiem nogāzē virs Citadeles, kur nebija taku. Gaisma starp tumšajiem zariem bija pelēka, skaidrs ūdens pilēja no sārtajām skujām. Gaiss bija pavēss, bet maigs, un visur skanēja lietus.

„Faksi, pastāstiet man lūdzu lūk, ko. Handdarītiem ir dāvana, pēc kādas vienmēr ir kārojuši cilvēki visā Visumā. Jūs spējat paredzēt nākotni. Un tomēr jūs dzīvoja tāpat kā visi pārējie – jums neko nenozīmē –”

„Bet ko tam vajadzētu nozīmēt, Dženrī?”

„Nu, redziet. Piemēram, sacensība starp Kārhaidu un Orgoreinu, strīds par Sinotas ieleju. Kārhaida pēdējo nedēļu laikā ir diezgan daudz zaudējusi, ja pareizi saprotu situāciju. Tad kāpēc karalis Argavens neapspriedās ar saviem pareģiem, nepajautāja, ko īsti darīt, kuŗš kyorremy loceklis vislabāk derētu premjera amatā – kaut ko tādu?”

„Jautājumus uzdot nav viegli.”

„Nesaprotu, kāpēc. Viņš varētu vienkārši pajautāt, kuŗš viņam vislabāk kalpotu premjera amatā. Un viss.”

„Varbūt. Bet viņš nezina, kā izskatās kalpošana vislabāk. Tas var nozīmēt, ka izraudzītais cilvēks atdos ieleju Orgoreinai vai dosies trimdā vai noslepkavos karali; tas varētu nozīmēt daudzas lietas, ko viņš negaida vai nevarēs pieņemt.”

„Viņam ļoti precīzi jānoformulē jautājums.”

„Jā. Bet redziet, tad jautājumu kļūst ļoti daudz/ Un pat karalim par visu ir jāmaksā.”

„Jūs prasītu augstu maksu?”

„Ļoti augstu,” mierīgi sacīja Faksi. „Jautātājs maksā tik, cik viņš var atļauties, kā jūs jau zināt. Ir bijuši karaļi, kas nākuši pie pareģiem, bet tas ir ļoti reti.”

„Un ja nu viens no pareģiem ir varasvīrs?”

Citadeļu iemītniekiem nav ne pakāpju, ne statusa. Mani var aizsūtīt uz kyorremy Erenrangā; ja man jābrauc, es dabūju savu statusu un savu ēnu, bet pareģošana ir beigusies. Ja, kalpojot kyorremy, man rodas jautājums, es dotos uz vietējo Orgnī citadeli, samaksātu, cik prasīts, un saņemtu savu atbildi. Bet mēs handdarā nevēlamies atbildes. No tām ir gŗūti izvairīties, bet mēs cenšamies.”

„Faksi, man šķiet, ka es nesaprotu.”

„Mēs nākam uz citadelēm galvenokārt tādēl, lai uzzinātu, kādus jautājumus neuzdot.”

„Bet jūs esat tie, kas atbild!”

„Jūs vēl nesaprotat, Dženrī, kāpēc mēs pilnīgojam un praktizējam pareģošanu?”

„Nē.”

„Lai parādītu, cik bezjēdzīg ir zināt atbildi uz nepareizo jautājumu.”

Pārdomāju viņa vārdus labu brīdi, kamēr gājām blakus zem tumšajiem Atehordas meža zariem cauri lietum. Faksi seja baltajā kapucē izskatījās nogurusi un mierīga, gaisma bija izdzisusi. Tomēr viņš joprojām iedvesa manī cieņu. Kad viņš uz mani skatījās ar skadrajām, laipnajām, atklātajām acīm, viņš lūkojās manī no trīspadsmit tūkstošus gadu senas tradīcijas. Tas bija tik sens, stabils, dabisks un vienots dzīves un domāšanas veids, ka piešķīra cilvēkam mežonīgam dzīvniekam raksturīgu spēku un pašapziņu, pilnību; uz tevi no savas mūžīgās tagadnes nenovērsdamies raudzījās dižens savāds radījums.

„Nezināmais,” mežā atskanēja Faksi maigā balss, „neparedzētais, nepierādītais veido dzīves pamatu. Nezināšana ir domu pamats. Nepierādītais ir darbības pamats. Ja varētu pierādīt, ka Dievs nepastāv, nebūtu reliģijas. Nebūtu handdaras, nebūtu jomeš, nebūtu pavarda dievu – nekā nebūtu. Bet arī, ja tiktu pierādīts, ka Dievs ir, reliģijas nebūtu… Pasaki man, Dženrī, kas ir zināmais? Kas ir noteikts, paredzams, nenovēršams – kas ir vienīgais, ko jūs noteikti zināt par savu un manu nākotni?”

„Ka mēs nomirsim.”

„Jā. patiesībā ir tikai viens jautājums, uz kuŗu ir atbilde, Dženrī, un mēs abi to jau zinām. Vienīgais, kas dara dzīvi iespējamu, ir pastāvīgā, neciešamā nenoteiktība, nezināšana, kas būs tālāk.”

Uz sākumu <———————>  6. Ceļā uz Orgoreinu