Trešā nodaļa

Pāris jūdzes uz austrumiem no 27. šosejas caur laukiem traucās melns limuzīns. Polsterētajā aizmugures sēdeklī tukls pusmūža vīrs deva rīkojumus sekretārei – slaikai, bālai sievietei piķa melniem matiem. Viņš runāja sausi un bagātīgi, viņa nevainojami stenografēja, un tā pamazām iezīmējās kārtējais plašais darījumu plāns. Tad priekšniekam kaut kas iešāvās prātā.

Kas man atgādina,” viņš teica, un sekretāre pacēla acis no pierakstiem. “Profesore apgalvo, ka man atsūtījusi vēstuli jau pirms kāda laika, bet es neatceros neko saņēmis.”

Kādu vēstuli?”

Mazu grāmatiņu. Personīgs sūtījums. Pierakstiet, lūdzu, un pārbaudiet, kad būsim rančo.”

Sekretāre atvēra plānotāju un izlikās rakstām. Patiesībā viņa neko nerakstīja.

****

Māršals Tiesas laukumā todien bija jau otro reizi. Pirmajā reizē viņš nodarbojās ar Bernīsas atbrīvošanu pret ķīlu, bet tagad viņš gatavojās apciemot tieši to cilvēku, kuŗu Bernīsa tā vēlējās pakārt pie lielā zvana – policijas priekšnieku Alfu Brumelu. Kad Vēstnesis beidzot bija ticis līdz drukāšanai, Māršals jau gatavojās zvanīt Brumelam, kad piezvanīja Brumela sekretāre Sāra un vienojās par tikšanos divos pēcpusdienā. Labs gājiens, Māršals nodomāja. Brumels mēģina sākt miera sarunas, pirms kaujā iziet tanki.

Viņš iebrauca savu Buick presei paredzētajā stāvvietā pie jaunā tiesas zāļu kompleksa un brīdi stāvēja, skatīdamies uz ielu, kur vēl bija skaidri redzamas Festivāla pēdējās nakts uzdzīves paliekas. Galvenā iela mēģināja izskatīties kā parasti, bet Māršala ērgļa acij nepalika nemanītas sīkas zīmes – visa pilsēta šķitās klibojam nogurušā, aizlauztā gaitā. Parastie pussteidzīgo gājēju pulciņi pārāk daudz apstājās, skatījās apkārt, kratīja galvas un nožēloja. Paaudžu paaudzēs Aštona lepojās ar iedzimtu laipnību un cieņu, centās būt laba vieta saviem bērniem. Bet tagad visur bija jaušamas bažas, iekšējas nesaskaņas, bailes, it kā pilsētiņu grauztu kāds neredzams kaitēklis un mēģinātu visu iznīcināt. Ārēji tas izskatījās tā, ka veikalu vitrīnas aizklāj neglīts finieris, tika nolauzti stāvvietu automāti, uz ielām mētājas dažādi papīri un stikla lauskas. Bet pat ja uzņēmēji un veiklu īpašnieki drazas savāca, palika tāda neizteikta pārliecība, ka problēmas turpināsies, sarežģījumi nebeigsies. Kriminālā aktivitāte pieauga, īpaši jaunatnes vidū; vienkārša uzticēšanās kaimiņam gāja mazumā; visur klīda lērums baumu, skandālu un ļaunprātīgu tenku. Baiļu un aizdomu ēnā dzīve pamazām zaudēja prieku un vienkāršību, un neviens nezināja, kāpēc vai kā.

Māršals izgāja laukumā, kuŗu ierobežoja divas ēkas, pie kuŗām auga gaumīgi izraudzīti vītoli un krūmi. Vienā pusē pacēlās moderna ķieģeļu divstāvu tiesas ēka, kur atradās arī pilsētiņas policijas nodaļa ar visu nedaudz dekadento apcietināšanas kameru komplektu pagrabā. Pie ieejas atradās viena no trīs policijas mašīnām. Otrā laukuma pusē slējās divstāvu stiklotā domes ēka ar mēra biroju, pilsētas domi un citām iestādēm. Māršals devās uz tiesas namu.

Izgājis caur vienkāršajām durvīm ar uzrakstu “Policija”, viņš nonāca tukšajā reģistratūras telpā. Varēja dzirdēt balsis gaitenī un aiz dažām aizvērtām durvīm, bet sekretāre Sāra izskatījās uz laiku izgājusi.

Nē – aiz laminētā rakstāmgalda lēni šūpojās atvilktņu skapis, un no pagaldes skanēja stenēšana un vaidi. Māršals pārliecās pāri galdam un ieraudzīja kaut ko diezgan jocīgu. Sāra, ceļos nometusies, kleitu uzraukusi gandrīz līdz vidum, bija pašā cīņas karstumā ar iesprūdušu atvilktni, kas piedevām bija iestrēgusi pie galda. Izskatījās, ka cīņas rezultāts ir – Atvilktņu komanda 3, Sāras kājas – 0, un Sāra nebija gatava zaudēt ar cieņu. Viņas zeķubikses arī ne.

Viņai paspruka lamuvārds tieši brīdī, kad pamanīja Māršalu, un tad jau bija par vēlu uzstādīt parasto vēso tēlu.

Ai, sveiks, Māršal…”

Nākošreiz uzvelc savus armijas zābakus. Ar tiem spert skapjiem ir daudz ērtāk.”

Vismaz kāds pazīstams, Sāra nopriecājās. Māršals šai vietā viesojās pietiekami bieži, lai pazītu darbiniekus.

Un šeit,” viņa profesionāla gida tonī teica, “mēs redzam bēdīgi slaveno policijas priekšnieka, mistera Alfa Brumela atvilktņu skapi. Viņš tikko ieviesa jaunas, elegantas mēbeles, un šis nonāca manā mantojumā. Kāpēc tam būtu jāatrodas manā kabinetā, man nav ne jausmas, bet tāda nu ir pavēle no augšas, un tā tam būs būt!”

Tas ir pārlieku neglīts, lai atrastos viņa kabinetā.”

Bet haki krāsa piestāv viņam, vai ne? Ai nu labi, varbūt mazliet dekupāžas rotājumu to visu atdzīvinās. Ja jau tam te jāpaliek, tad lai vismaz pacieš to ar smaidu.”

Tad iezvanījās selektors. Viņa nospieda pogu.

Jā, lūdzu?”

Brumela balss čerkstēja no skaļrunīša. “Ei, man te deg signalizācija.”

Atvainojiet, mana vaina. Mēģināju aizvērt vienu no jūsu atvilktnēm.”

Ā, labi. Pamēģini sakārtot lietas, ja?”

Pie jums Māršals Hogans.”

Atceros. Lai nāk.”

Viņa paskatījās uz Māršalu un skumji pakratīja galvu. “Tev nav vajadzīga sekretāre?” viņa nomurmināja. Māršals pasmaidīja. Viņa paskaidroja: “Viņš to skapi nolicis tieši pie slepenās trauksmes pogas. Katru reizi, kad es atveŗu atvilktni, atklājas, ka notiek uzbrukums policijai.”

Pamājis ardievas, Māršals devās uz tuvākajām durvīm un atradās Brumela kabinetā. Alfs Brumels piecēlās un pastiepa roku, vienlaikus atiezdams zobus platā baltā smaidā.

Sveiks, veco zēn.”

Sveiks, Alf.”

Viņi paspieda viens otram roku, Brumels aizvēra aiz Māršala durvis. Brumelam bija mazliet pāri trīsdesmit, viņš nebija precējies, jaunībā bijis karstasinīgs lielpilsētas policists ar dzīves stilu, ko nevar uzturēt par policista algu vien. Vienmēr uzvedās kā savējais, bet Māršals nespēja viņam uzticēties. Un ja padomā, tad Alfs viņam diezko nepatika. Pārāk daudz smaidīja bez jebkāda iemesla.

Tātad,” plati smaidīja Brumels, “apsēdies, apsēdies.” Viņš sāka runāt, pirms vēl sēdekļi bija saspiedušies. “Izskatās, ka šosvētdien esam pieļāvuši smieklīgu kļūdu.”

Māršals atminējās, kā viņa žurnāliste bija iesēdināta kamerā kopā ar prostitūtām. “Bernīsai nenāca smiekli visu nakti, un man iztrūkst divdesmit pieci dolāri.”

Nu,” Brumels teica, rakņādamies rakstāmgalda augšējā atvilktnē,”tāpēc jau mēs te tiekamies, lai visu noskaidrotu. Lūdzu.” Viņš izrakstīja čeku un pasniedza Māršalam. “Te būs čeks par ķīlas naudu, un es gribu, lai tu zini, ka Bernīsa saņems oficiālu, rakstisku atvainošanos no manis un visa iecirkņa. Bet Māršal, lūdzu pastāsti, kas notika. Būtu es tur bijis, būtu to visu apturējis.”

Bērnija teica, ka tu tur biji.”

Tiešām? Kur? Es zinu, ka visu nakti skraidīju iekšā un ārā no iecirkņa, bet…”

Nē, viņa tevi redzēja atrakciju parkā.”

Brumela plašais smaids ar mokām paplašinājās. “Nezinu gan, ko viņa tur redzēja, bet es atrakciju parkā vakar nebiju. Biju aizņemts šeit.”

Māršals bija pārāk ieskrējies, lai tā uzreiz atkāptos. “Viņa jūs redzēja sava aresta laikā.”

Brumels izlikās to nedzirdējis. “Bet tu pastāsti, kas īsti notika. Es gribu visu saprast.”

Māršals pēkšņi pārtrauca uzbrukumu. Pats nesaprata, kāpēc. Varbūt aiz pieklājības. Varbūt nobijās. Lai kā nu būtu, viņš atstāstīja notikumus kārtīgā, gandrīz avīžraksta formā – gandrīz tai pašā veidā, kā tos dzirdējis no Bernīsas, bet izlaizdams sīkumus, ko Bernīsa viņam bija uzticējusi. Runādams, viņš pētīja Brumelu, Brumela kabinetu un noformējumu, izkārtojumu, dažādus sīkumus. Tas bija tāds paradums. Gadu gaitā viņš bija izkopis spēju neuzkrītoši novērot un vākt informāciju. Varbūt šoreiz viņš neuzticējās kabineta saimniekam, bet jebkuŗā gadījumā reportieris paliek reportieris. Varēja redzēt, ka Brumela kabinets pieder cilvēkam ar plašu vērienu– par to liecināja pulētais, ļoti kārtīgais rakstāmgalds, uz kuŗa pat nosmailētie zīmuļi nevainojami salikti īpašā turētājā.

Pie sienas, kur stāvēja neglītais atvilktņu skapis, tagad atradās moderna sekcija no beicēta ozola ar stiklotām durtiņām un bronzas roktuŗiem.

Dzīve iet uz augšu, ko, Alf?” Māršals pajokoja, skatīdamies uz sekciju.

Patīk?”

Pat ļoti. Kas tas ir?”

Ļoti glīts vecā skapja aizstājējs. Lūk, ko var izdarīt, ja krāj katru peniju. Ciest nevarēju to veco skapi. Manuprāt kabinetam ir jāizskatās pēc kaut kā, vai ne?”

Ē, jā, neapšaubāmi. Vecīt, tev ir pašam savs kopētājs…”

Jā un īpaši plaši grāmatplaukti.”

Un otrs telefons?”

Telefons?”

Kas tas par vadu tur pie sienas?”

Nē, tas ir domāts kafijas automātam. Bet pie kā mēs palikām?”

Jā, jā, kas notika ar Bernīsu…”Un Māršals turpināja stāstīt. Viņš labi prata lasīt ačgārni un runādams izpētīja Brumela galda kalendāru. Tur izcēlās otrdienas pēcpusdienas, jo tajās nebija neviena ieraksta, lai gan otrdiena nav Brumela brīvdiena. Tomēr vienā otrdienā bija ieraksts: “Māc. Olivers Jangs, 14:00”

Starp citu,” viņš ieminējās, “taisies tikties ar manu mācītāju?”

Uzreiz bija skaidrs, ka viņš pārkāpis robežu. Brumels izskatījās vienlaikus pārsteigts un apskaities.

Brumels atieza smaidā zobus un teica: “Ak, jā. Olivers Jangs ir tavs mācītājs,vai ne?”

Jūs esat pazīstami?”

Nu ne pārāk. Esam tikušies darba darīšanās.”

Bet tu taču ej uz to otru baznīcu, to mazo?”

Jā, Aštonas draudzi. Bet turpini, ar ko tas viss beidzās?”

Māršals konstatēja, ka sarunu biedru ir viegli izsist no sliedēm, bet nemēģināja uzbrukumu atjaunot. Pagaidām ne. Viņš vienkārši turpināja no vietas, kur bija apstājies, līdz eleganti nobeidza stāstu, iekļaudams arī Bernīsas dusmu aprakstu. Viņš pamanīja, ka Brumelam bija atradušies pārlasāmi svarīgi dokumenti, tieši tik daudz papīru, lai apklātu galda kalendāru.

Māršals pajautāja: “Klau, kas tas par stulbu policistu, kuŗš neļāva Bernīsai parādīt dokumentus?”

Nebija mūsējais. Ja Bernīsa varētu mums nosaukt vārdu vai žetona numuru, es parūpēšos, lai viņš saņem pēc nopelniem. Redzi, mums nācās aicināt papildspēkus no Vindsoras, lai tiktu galā ar Festivālu. Mūsu pašu cilvēki skaidri zina, kas ir Bernīsa Kūgere.” Pēdējo teikumu Brumels izspļāva diezgan kodīgi.

Tad kāpēc te, manā vietā, nesēž viņa un neklausās atvainošanos?”

Brumels paliecās uz priekšu un izskatījās visai nopietns. “Iedomājos, ka man labāk runāt ar tevi, Māršal, nekā likt viņai nākt uz policiju, jo viņa jau tā ir daudz cietusi. Domāju, ka tu zini, ko viņai ir nācies piedzīvot.”

Nu ne, domāja Māršals. Es pajautāšu.”Es te esmu nesen, Alf.”

Viņa tev nav teikusi?”

Un tu nevari nociesties?”

Pasprukušie vārdi trāpīja vārīgā vietā. Brumels iegrima dziļāk krēslā un sāka pētīt Māršala seju.

Māršals savukārt domāja, ka nenožēlo pateikto. “Ja neesi pamanījis, esmu visai nervozs.”

Brumels sāka no jauna. “Māršal… es gribēju ar tevi tikties, jo… gribēju visu labot.”

Nu tad saki, kas tev sakāms par Bernīsu.” Brumel, un izvēlies vārdus, domāja Māršals.

Lieta ir tāda,” Brumels sastomījās. “Biju iedomājies, ka tev informācija noderēs. Redzi, viņa ieradās Aštonā tikai dažus mēnešus pirms tu pārņēmi avīzi. Pāris nedēļas pirms tam viņas māsa, kuŗa mācījās universitātē, izdarīja pašnāvību. Bernīsa ieradās Aštonā, pilna atriebības un dusmu, mēģināja atklāt noslēpumu, kas saistīts ar masas nāvi, bet… mēs visi zinājām, ka tā ir viena no lietām, kam nekad tā arī nebūs atbildes.”

Māršals labu brīdi klusēja. “To es nezināju.”

Brumels klusi un skumji teica: “Viņa bija pārliecināta, ka tas nav negadījums. Un uzsāka agresīvu izmeklēšanu.”

Viņai piemīt reportieŗa oža.”

Neapšaubāmi. Bet redzi, Māršal… viņas arests bija kļūda, patiesībā liels pazemojums. Es tiešām nedomāju, ka viņa kādu laiku gribēs šo ēku redzēt no iekšpuses. Vai tagad tu saproti?”

Bet Māršals nebija par to pārliecināts. Viņš pat nebija pārliecināts, ka dzirdējis visu. Pēkšņi viņš sajutās vājš un nesaprata, kur tik ātri pazudušas visas dusmas. Un aizdomas? Viņš zināja, ka netic nevienam sarunu biedra vārdam – vai arī? Viņš zināja, ka Brumels melo par atrakciju parku – bet varbūt nē?

Bet varbūt es pārklausījos? Vai… pie kā mēs palikām? Kas ir, Hogan, vakarnakt neesi izgulējies?

Māršal?”

Māršals ieskatījās Brumela nemirkšķinošajās pelēkajās acīs un sajuta tādu kā sapņainu gurdumu.

Māršal,” Brumels teica, “ceru, ka saproti? Tu taču tagad visu saproti, vai ne?”

Māršals mēģināja piespiest sevi domāt un konstatēja, ka vislabāk ir neskatīties Brumelam acīs.

Nu,” sākums bija stulbs, bet nekas labāks nebija pie rokas. “Nu jā, Alf, es domāju, ka tevi saprotu. Tu laikam dari pareizi.”

Bet es gribu, lai mums nebūtu nesaskaņu, īpaši mums abiem.”

Neuztraucies par to. Viss kārtībā.” To sakot, Māršals nebija pārliecināts, vai tiešām tā ir.

Atkal parādījās Brumela lielie zobi. “Man prieks to dzirdēt, Māršal.”

Bet varbūt tu tomēr varētu viņai vismaz piezvanīt. Viņai tika personīgi nodarīts pāri.”

Darīts, Māršal.’

Tad Brumels paliecās uz priekšu ar savadu smaidu uz lūpām, rokas salicis uz galda; pelēkās acis urbās Māršalā ar to pašu mulsinošo, caururbjošo, dīvaini hipnotisko skatienu.”

Māršal, tagad parunāsim par tevi un pārējo pilsētiņu. Tu jau zini, ka mēs priecājamies, ka esi pārņēmis Vēstneša vadību. Mēs zinājām, ka tava jaunā pieeja žurnālismam nāks par labu vietējai dzīvei. Tiešā tekstā varu teikt, ka iepriekšējais redaktors bija…diezgan kaitīgs kopējai saskaņai, īpaši uz beigām.”

Māršals juta, ka iekšēji piekrīt teiktajam, bet viņam bija aizdomas, ka sekos kas nepatīkams.

Brumels turpināja. “Mums nepieciešamas tavas prasmes, Māršal. Tev caur presi ir liela vara, mēs to visi zinām, bet ir vajadzīgs īstais cilvēks, lai tādu varu izmantotu pareizi un kopējam labumam. Visi, kas ieņem sabiedrībā kādu amatu, to darām, lai kalpotu vietējiem iedzīvotājiem un, galu galā, visai cilvēcei. Un tu arī, Māršal. Tu arī kalpo sabiedrībai tāpat kā mēs visi.” Brumels ar pirkstiem nervozi pabužināja matus un pajautāja: “Vai tu saproti, par ko es runāju?”

Nē.”

Nu,” Brumels sāka vēlreiz. “Tu teici, te neesi ilgi. Varbūt runāšu bez aplinkiem.”

Māršals paraustīja plecus un ļāva Brumelam turpināt.

Pilsētiņa ir maza, un tas nozīmē, ka pat neliela problēma, kas skaŗ tikai dažus, skars gandrīz katru iedzīvotāju. Te nav, kur paslēpties, viss ir kā uz delnas. Redz, iepriekšējais redaktors to nesaprata un tādējādi izraisīja problēmas, kas ietekmēja visus apkārtējos. Viņš bija patoloģisks apsūdzētājs. Viņš iznīdēja tautas labo ticību vietējai valdībai, varasvīriem, cilvēkiem vispār un tai skaitā arī sev. Tas bija slikti. Tā bija brūce mūsu sānā, un tā vēl pilnībā nav sadzijusi. Beigšu ar to, ka viņam nācās pilsētu ar negodu atstāt. Viņš bija izvarojis divpadsmitgadīgu meiteni. Mēģināju lietu noslēgt iespējami klusi, bet šajā pilsētā tas nav ne viegli, ne vienkārši. Darīju tā, lai iespējami mazāk sāpinātu meitenes ģimeni un arī visus apkārtējos. Neuzstāju uz kriminālvajāšanu, ja viņš atstātu Aštonu un te nekad vairs nerādītos. Viņš piekrita. Bet nekad neaizmirsīšu, kādas sekas tas atstāja; nedomāju, ka pilsēta arī kaut ko būs aizmirsusi.

Kas liek domāt par jums un mums, cilvēkiem pie varas – arī mēs esam šīs sabiedrības daļa. Svarīgs iemesls, kāpēc es nožēloju šo pārpratumu ar Bernīsu ir tas, ka es tiešām vēlos labas attiecības starp likumsargiem un Vēstnesi – un arī personīgi starp mums abiem. Man negribētos tās sabojāt. Mums šeit nepieciešama vienotība, brālība, sadraudzības gars.” Viņš ieturēja nozīmīgu pauzi. “Māršal, mēs gribētu zināt, ka tu esi mūsu pusē un pievienosies kopējai lietai.”

Tad atkal iestājās klusums un ilgais, nogaidošais skatiens. Viņš iekārtojās ērtāk krēslā, kārtodams domas, pārbaudīdams jūtas, mēģinādams izvairīties no pelēko acu skatiena. Varbūt sarunu biedrs bija atklāts, bet varbūt visas runas nolūks bija kaut kādā viltīgā veidā neļaut viņam turpināt pētīt to, ko nejauši atklājusi Bernīsa.

Bet Māršals nevarēja koncentrēties, nevarēja pat saprast, ko īsti jūt. Viņa reportiere bija nepatiesi apcietināta, nakti turēta netīrā cietumā, bet viņam tas vairs nemaz nerūpēja; šis zobu rādītājs policijas priekšnieks padarīja meiteni par meli, un Māršals viņam ticēja. Saņemies, Hogan, atceries, kāpēc tu šurpu nāci?

Bet viņš jutās tik noguris. Viņam ienāca prātā, kāpēc vispār atbrauca uz Aštonu. Viņš bija nolēmis, ka ģimenei nepieciešamas pārmaiņas, ka pienācis laiks beigt plēsties un ņemties ar lielpilsētas intrigām un pievērsties vienkāršākiem stāstiem kā makulatūras vākšanas kampaņai skolā vai kokos iestrēgušiem kaķiem. Varbūt no tiem laikiem, kad viņš strādāja The Times, vēl nebija pagaisis paradums uz visiem, arī Brumelu, raudzīties ar inkvizitora acīm? Kāpēc? Lai atkal sāktu kašķi? Pasaulīt, nu kāpēc pārmaiņas pēc nevarētu dzīvot mierā?

Pēkšņi, pretēji instinktiem, viņš zināja, ka nav par ko uztraukties. Bernīsas filmiņā parādīsies, ka Brumelam taisnība, un Bernīsa kļūdījusies. Un Māršals tiešām vēlējās, lai tā notiek.

Bet Brumels joprojām gaidīja atbildi, joprojām caururbjoši raudzījās viņā.

Es…” Māršals iesāka, un jutās neizsakāmi neveikli. “Klausies, es tiešām esmu noguris no kašķiem, Alf. Varbūt tādu mani audzināja, varbūt tāpēc es tik labi strādāju The Times, bet es izlēmu pārcelties uz šejieni, un tas kaut ko nozīmē. Esmu noguris, Alf, un nekļūstu jaunāks. Man vajag atpūsties. Man vajag iemācīties, kā dzīvot pilsētiņā kopā ar citiem cilvēkiem.”

Jā,” teica Brumels. “Jā, tieši tā. Tieši tā.”

Nu tad…neuztraucies. Es arī vēlos mieru un klusumu tāpat kā citi. Es negribu nekādus strīdus, nekādas nepatikšanas. Tev nav no manis jābaidās.”

Brumels nevarēja novaldīt prieku un pielēca kājās, lai paspiestu sarunu biedram roku. To darīdams, Māršals gandrīz jutās, ka būtu pārdevis pusi dvēseles. Vai Māršals Hogans tiešām varēja to visu pateikt? Es tiešām esmu noguris, viņš domāja.

Un tad viņš atjēdzās Brumela kabineta durvju otrā pusē. Acīmredzot, tikšanās bija beigusies.

*****

Kad Māršals bija prom un durvis droši ciet, Alfs Brumels ar laimīgu nopūtu iegrima krēslā un kādu brīdi tā sēdēja, skatīdamies tukšumā, atjēgdamies, uzkrādams spēkus nākamajam gŗūtajam uzdevumam. Māršals Hogans bija tikai tāda iesildīšanās. Īstais pārbaudījums vēl nebija sācies. Viņš pastiepās pēc telefona, pievilka aparātu mazliet tuvāk, brīdi uz to paskatījās, tad uzgrieza numuru.

Hanks nupat bija pabeidzis pārkrāsot mājas sienu, kad iezvanījās telefons, un Mērija paziņoja: “Hank, te Brumels!”

Nu gan, domāja Hanks. Un man pie rokas pielādēta krāsas ota. Būtu pats atnācis.

Viņš pa ceļam līdz telefonam izsūdzēja padarīto grēku Dievam.

Jā, lūdzu,” viņš teica.

Savā kabinetā, pagriezis durvīm muguru, lai saruna būtu privāta, lai gan tuvumā neviena nebija, Alfs Brumels sacīja klusā balsī: ”Sveiks, Hank. Te Alfs. Ienāca prātā tev piezvanīt un uzzināt, kā tu jūties pēc…vakarējā.”

Ā…” sacīja Hanks, juzdamies kā pele kaķa zobos. “Viss kārtībā. Pat ļoti labi.”

Tad tu esi visu pārdomājis?”

Jā, kā tad. Es par to esmu ļoti daudz domājis. Esmu par to lūdzis, lasījis Vārdu saistībā ar dažiem jautājumiem –”

Hmm. Izklausās, ka neesi mainījis savu viedokli.”

Nu, ja Dieva vārds mainītos, tad arī es mainītos, bet mūsu Kungs no sava teiktā neatlaižas, un tu jau zini, ko es darīšu.”

Hank, tu zini, ka šopiektdien ir draudzes sapulce.”

Zinu.”

Hank, es tiešām vēlos tev palīdzēt. Negribu, ka tu sevi iznīcini. Manuprāt, tu šai draudzei nāc par labu – bet ko lai saka? Šķelšanās, strīdi… draudze tūlīt izjuks.”

Kas tad strīdas?”

It kā tu nezinātu.”

Un galu galā, kas tad šo draudzes sapulci sasauca? Tu. Gordons. Sems. Man nav ne mazāko šaubu, ka joprojām darbojas Lū un tas, kas aprakstīja manu māju.”

Mēs tikai uztraucamies, tas arī viss. Tas, ko tu dari, nenāk par labu draudzei.”

Dīvaini gan. Man likās, ka es apkaŗoju tevi. Bet tu dzirdēji? Es teicu, ka kāds aprakstījis manu māju.”

Kā? Un ko tieši?”

Hanks pateica visu.

Brumels novaidējās. “Au, Hank, tas ir slimi.”

Un slima ir arī Mērija un es laikam? Iedomājies sevi mūsu vietā.”

Hank, es tavā vietā pārdomātu. Vai tu neredzi, kas notiek? Ir sākušās runas, un drīz pret tevi būs noskaņota visa pilsēta. Tas nozīmē, ka pavisam drīz visa pilsēta būs noskaņota pret mūsu draudzi, un mums šai pilsētā jādzīvo, Hank! Mēs esam šeit, lai palīdzētu cilvēkiem, sniegtu tiem roku, nevis iedzītu ķīli starp mums un visiem apkārtējiem.”

Es sludinu Jēzus Kristus vēsti, un pietiekami daudzi to novērtē. Un kā izskatās tevis pieminētais ķīlis?”

Brumels zaudēja pacietību. “Hank, mācies no iepriekšējā mācītāja. Viņš izdarīja to pašu kļūdu. Un redzi, kas ar viņu notika.”

Es jau no viņa pamācījos. Man tikai jāpadodas, jāaizveŗ mute, jāiebāž patiesība kaut kur dziļi atvilktnē, lai tā nevienam netraucētu. Tad viss būs labi, es visiem patikšu, un mēs atkal būsim viena laimīga ģimene. Jēzus laikam visu darīja nepareizi. Viņš būtu varējis iegūt kaudzēm draugu, ja vienkārši novīstu un spēlētos ar politiku.”

Bet vai tu gribi, ka tevi piesit krustā?”

Es gribu glābt dvēseles, es gribu uzrādīt grēku, es gribu palīdzēt jaundzimušiem ticīgiem pieaugt patiesībā. Ja es to nedarīšu, tad man ir kas lielāks, no kā baidīties, nekā tu ar visu padomi.”

Vai tā ir mīlestība, Hank?”

Es jūs visus mīlu, Alf. Tāpēc es jums dodu zāles, un tas īpaši attiecas uz Lū.”

Brumels izvilka lielgabalu. “Hank, vai tev ir ienācis prātā, ka viņš tevi var iesūdzēt tiesā?”

Otrā galā iestājās klusums.

Beidzot Hanks atbildēja. “Nē.”

Viņš tev var iesūdzēt par kaitējumu, apmelošanu, nomelnošanu, uzbrukumiem un vēl sazin ko.”

Hanks dziļi ievilka elpu un lūdza no Kunga pacietību un gudrību.

Redzi, kur ir problēma,” viņš beidzot teica. “Pārāk daudzi nezina – vai negrib zināt – kāda īsti ir patiesība. Mēs ne par ko neesam pārliecināti, un tā mēs esam nepārliecināti visā. Un tā nu tādi kā Lū dzīvo kā pa miglu – paši dara pāri savām ģimenēm, paši sāk savas tenkas, paši grauj sev reputāciju, paši kļūst nožēlojami savos grēkos…un tad meklē kādu citu, kam uzvelt vainu. Kas tad kuŗam dara pāri?”

Brumels nopūtās. “Par to runāsim piektdienas vakarā. Tu taču būsi?”

Būšu gan. Man ir dvēseļkopšanas saruna, un pēc tam iešu uz sapulci. Esi ar to nodarbojies?”

Nē.”

Tu sāc cienīt patiesību, kad esi kādu laiku palīdzējis sakārtot dzīves, kas balstītas uz meliem. Padomā par to.”

Hank, man ir jādomā par citu cilvēku vēlmēm.”

Brumels nometa klausuli un noslaucīja sviedrus no pieres.

Uz sākumu  <<—— > Otrā nodaļa<———————————————–> Ceturtā nodaļa

say something

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.