Otrā nodaļa

Māršals gandrīz ieskrēja Aštonas policijas iecirkņa pagrabstāvā. Tu viņam pēkšņi sagribējās izslēgt ausis un degunu. Aiz smagajiem dzelzs vārtiem, kas veda uz īslaicīgas aizturēšanas kamerām, atradās telpas, kas izklausījās un oda diezgan līdzīgi pagājušās nakts karnevālam. Pa ceļam viņš bija pamanījis neparasti klusās ielas. Kas tur par brīnumu – viss troksnis bija savācies šeit : pusducī auksta betona kameru, kuŗu sienām nolupusi krāsa. Te atradās visi narkomāni, vandaļi, kaušļi, dzērāji un aizdomīgas personas, ko policijai bija izdevies novākt no pilsētiņas ielām; telpa izskatījās pēc diezgan pārpildīta zoodārza. Daži turpināja burziņu, spēlēdami pokeru uz cigaretēm ar apķepušām kārtīm, vienlaikus cenzdamies cits citu pārspēt ar neticamiem stāstiem par sasniegumiem likumu pārkāpšanā. Gaiteņa viņā galā bariņš jaunu džeku izteica nepiedienīgus piedāvājumus būrī sadzītām prostitūtām, kuŗām nebija atradusies labāka vieta. Citi bija saļimuši pa kaktiem dzēruma miegā, pilnīgā depresijā vai abu apvienojumā. Pārējie lūrēja uz viņu caur restēm, izteikdami indīgas piezīmes un prasīdami sīknaudu. Viņš priecājās, ka atstājis Keitu ārpusē.

Džimijs Danlops, jaunais šerifa vietnieks, ar stipras kafijas krūzi rokā godprātīgi sēdēja pie sardzes galdiņa, aizpildīdams veidlapas.

“Sveiki, Hogana kungs,” viņš teica. “Jūs gan drīz.”

“Nevarēju sagaidīt… un netaisos gaidīt!” viņš atcirta. Viņš nejutās labi. Šis bija viņa pirmais Festivāls, un, it kā ar to vēl nepietiktu, tagad viņa mokas tika negaidīti paildzinātas. Viņš draudīgi izslējās pār gadiņu visā augumā, paliecies vēl uz priekšu, tā izrādīdams savu nepacietību. “Nu?” viņš prasīja.

“Mmmm?”

“Es atnācu, lai dabūtu savu reportieri ārā no ķurķa.”

“Neapšaubāmi. Vai jums ir atļauja?”

“Klausies. Es tikko samaksāju tiem dievkociņiem tur augšā. Viņi taisījās piezvanīt tev uz pagrabu.”

“Nuu…es neko par to neesmu dzirdējis, un man nepieciešama oficiāla atļauja.”

“Džimij – ”

“A?”

“Tu esi noņēmis klausuli.”

“Ā…’

Māršals nolika telefonu viņam priekšā ar tādu noteiktību, ka aparāts no šausmām iedžinkstējās.

“Piezvani.”

Māršals iztaisnojās un vēroja, kā Džimijs uzgriež nepareizo numuru un tad vēlreiz mēģina sazvanīt iecirkni. Viņš iederas ainavā, domāja Māršals, nervozi plūkādams rudos matus, kas jau sāka sirmot. Tāda jauka pilsētiņa, nav vārdam vietas. Mīlīga, varbūt nedaudz pastulba – kā bērnelis, kas mūžīgi iekuļas nepatikšanās. Lielajās pilsētās jau neiet labāk, viņš sev mēģināja atgādināt.

“Ē, Hogana kungs,” Džimijs jautāja, uzlicis plaukstu klausulei,”ar ko jūs tur runājāt?”

“Kiniju.”

“Lūdzu, pasauciet seržantu Kiniju.”

Māršals bija nepacietīgs. “Iedod man vārtu atslēgu. Es viņai pateikšu, ka esam klāt.”

Džimijs iedeva viņam atslēgu. Viņam jau agrāk bija gadījies strīdēties ar Māršalu Hoganu.

No kamerām nāca ņirdzīgu apsveikumu troksnis un lidoja cigarešu nodeguļi, kāds mēģināja svilpot maršu, kad viņš gāja garām. Viņš ātri sameklēja vajadzīgo kameru.

“Tā, Krūgere, beidz slēpties!”

“Nāc vien pats man pakaļ,” atskanēja izmisusi un visai nikna balss kaut kur telpas dibenā.

“Tad pastiep roku un dod man kādu zīmi!”

Starp ķermeņiem un restēm pastiepās roka un izmisīgi pamāja. Viņš piegāja klāt, uzsita pa plaukstu un atradās aci pret aci ar Bernīsu Krūgeri, arestanti, viņa labāko reportieri un žurnālisti. Viņa bija jauna, pievilcīga, gadus divdesmit piecus veca sieviete spurainiem brūniem matiem un lielām brillēm stieples ietvaros. Brilles gan izskatījās nosmulētas. Viņai naktī nebija gājis viegli, un viņa dalīja kameru ar vismaz duci citu sieviešu, dažas bija vecākas, dažas – nepiedienīgi jaunākas, pārsvarā aizturētas ielasmeitas. Māršals nezināja, vai smieties, vai nospļauties.

“Teikšu, kā ir – tu izskaties briesmīgi,” viņš teica.

“Es izskatos profesionāli. Pēc ielasmeitas.”

“Jā, viņa tagad ir viena no mums,” iesaucās pagaŗa meiča.

Māršals saviebās un pakratīja galvu. “Kādus jautājumus tad tu uzdevi?”

“Šobrīd nekas nav smieklīgi. Neviens pagājušās nakts notikums nav smieklīgs. Es nesmejos, bet vāros dusmās. Tas norīkojums jau no paša sākuma bija uzbrauciens.”

“Bet kādam bija jāraksta par atrakciju parku.”

“Bet mūsu paredzējumi attaisnojās – nekā jauna nebija zem saules, un, kā izrādās – arī mēness.”

“Tevi arestēja,” viņš iebilda.

“Lai tikai piesaistītu lasītājus ar skandalozu virsrakstu. Par ko tad vēl rakstīt?”

“Tad palasi man priekšā.”

Spāņu meiča no kameras dziļumiem ieteicās: “Viņa mēģināja ķert puišus ar nepareizo makšķeri.” Pie šiem vārdiem viss cietums sāka svilpt un rēkt.

“Es pieprasu, lai mani laiž ārā!” Bernīsa šņāca. “Un tu laikam esi pie grīdas pielīmēts? Dari kaut ko!”

“Džimijs runā pa telefonu ar Kiniju. Es samaksāju drošības naudu. Mēs tevi atbrīvosim.”

Pagāja kāds brītiņš, līdz Bernīsa atdzisa un sāka runāt. “Par atbildi uz taviem jautājumiem: es veicu ekspresintervijas, mēģināju dabūt dažas labas bildes, labus citātus, jebko labu. Laikam Nansija un Roze – ” viņa paskatījās uz divām jaunām dāmām, kuŗas izskatījās pēc dvīnēm un uzsmaidīja Māršalam – “īsti nesaprata, kāpēc es tā klīstu pa atrakciju parku un izskatos apdullusi. Viņas sāka ar mani runāt, kas ne ar kādām ziņām nebeidzās, bet toties iekūlāmies nepatikšanās, kad , kad Nansija izteica piedāvājumu slepenpolicistam, un tad mūs visas kopā apcietināja.”

“Man šķiet, ka viņai viss sanāktu,” iekoda Nansija, bet Roze iebukņīja viņai sānos.

Māršals jautāja: “Un tu viņam neparādīji savu žurnālista apliecību?”

“Viņš nemaz neskatījās! Es viņam pateicu, kas esmu.”

“Un viņš to dzirdēja?” Māršals pievērsās meitenēm. “Vai viņš dzirdēja?”

Viņas paraustīja plecus, bet Bernīsa pacēla balsi un iebrēcās: “Vai tas tev ir pietiekami skaļi? Es vakar šitā runāju , kad viņš man uzlika roku dzelžus!”

“Te ir Aštona.”

“Es viņam atņemšu žetonu!”

“Un kur tu to liksi?” Hogans pacēla roku, lai apturētu vēl vienu izvirdumu. “Ei, paklau, tas nav to vērts…”

“Šai jautājumā domas dalās!”

“Bērnij…”

“Man nudien gribētos šo to nopublicēt pa visu pirmo lapu par to superkruķi un viņa izcili kretīnisko priekšnieku! Starp citu, kur viņš ir nolīdis?”

“Kuŗš – tu domāji Brumelu?”

“Viņš nu gan prot pazust īstajā laikā. Viņš mani pazīst. Kur viņš ir?”

“Es nezinu. Nevarēju viņu šorīt sadzīt rokā.”

“Un naktī viņš uzgrieza muguru!”

“Par ko tu runā?”

Pēkšņi viņa aizcirtās ciet, bet Māršals skaidri lasīja viņai sejā: Neaizmirsti man pajautāt vēlāk.

Tai brīdī pavērās lielie vārti, un ienāca Džimijs Danlops.

“Par to parunāsim vēlāk,” Māršals teica. “Viss kārtībā, Džimij?”

Džimijs pārāk baidījās no aurošanas, prasībām, ķērcieniem un svilpieniem, kas nāca no kamerām, un neko neatbildēja. Bet atslēga viņam bija, un ar to pietika.

“Atkāpieties no durvīm, lūdzu,” viņš pavēlēja.

“Ei, kad tev mainīsies balss?” bija tipiska atbilde tajā dienā. Bet visi atkāpās no durvīm. Džimijs tās atvēra, Bernīsa ātri iznāca, un viņš tās atkal aizcirta.

“Labi,” viņš teica. “Jūs esat atbrīvota pret drošības naudu. Jums tiks paziņots, kad jāierodas tiesā.”

“Atdod man somu, žurnālista apliecību, piezīmju bloku un fotoaparātu!” Bernīsa šņāca, dodamās uz izeju.

Keita Hogana – slaida, lepna rudmate, – lietderīgi izmantoja laiku tiesas zāles uzgaidāmajā telpā. Pēc Festivāla noslēguma šeit bija, ko redzēt, lai gan nekā jauka te nebija: dažas nelaimīgas dvēseles, ievestas vai ievilktas, saslēgtas rokudzelžos, nebeidza pretoties un lamāties pilnā rīklē; daudzi tika atbrīvoti pēc aiz restēm pavadītas nakts. Viss gandrīz izskatījās pēc strādnieku maiņas kādā īpaši dīvainā rūpnīcā, kur pirmā maiņa dodas prom diezgan apdullusi, salikusi mantiņas papīra maisiņos, bet otrā maiņa parādās ķēdēs slēgta un pilna niknuma. Lielākā daļa policistu bija svešinieki no citām vietām, kas atsūtīti palīgā nelielajai Aštonas vienībai, un viņiem nemaksāja par pieklājīgu izturēšanos pret klientiem.

Zirgaģīmim, kuŗa sēdēja pie centrālā galda, priekšā pelnu traukā kūpēja divas cigaretes, tomēr viņai nebija laika ievilkt dūmu starp ienākošo vai izejošo lietu noformēšanu. Keitai viss pasākums izskatījās nevīžīgs un haotisks. Pāris lētu juristu gan dalīja vizītkartes, bet izskatījās, ka lielākais sods, kādu saņems vairums klātesošo, būs viena nakts cietumā. Tagad visi gribēja tikt prom no pilsētiņas bez liekiem pārsteigumiem.

Keita neapzināti pakratīja galvu. Iedomājieties tikai, ka šeit kā tādu pabiru ved cauri Bernīsu. Viņa noteikti vai plīst no dusmām.

Tad viņu apskāva spēcīga, bet maiga roka, kam viņa arī paļāvās.

“Mmmmmmm,” viņa teica. “Kāda patīkama pārmaiņa.”

“Man vajag sadzīt pēc tā visa, ko redzēju tur lejā,” Māršals teica.

Viņa no sirds apskāva vīru.

“Vai tā te ir katru gadu?” viņa jautāja.

“Nē, ik gadu kļūst sliktāk.” Keita atkal papurināja galvu, un Māršals piebilda,”bet Vēstnesim par to būs kas sakāms. Aštonai noderētu pārmaiņas. Domājams, ka visi ap šo laiku to būs pamanījuši.”

“Kā klājas Bernīsai?”

“Kādu brīdi mums būs izcili apkaitināta žurnāliste. Viņai nekas nekaiš. Gan izdzīvos.”

“Vai tu par to kādam taisies kaut ko teikt?”

“Alfs Brumels ir aizlaidies. Viņš nav dumjš. Bet es viņu vēlāk noķeršu un tad jau redzēs. Un man negribētos zaudēt savus divdesmit piecus dolārus.”

“Gan jau ka viņš ir aizņemts. Es negribētu būt policijas priekšnieks šādās dienās.”

“Nu, viņam vēl vairāk to negribēsies, kad es viņu sameklēšu.”

Bernīsas iznākšanu no ieslodzījuma iezīmēja īgna seja un asi, nikni soļi pa linoleju. Arī viņai bija papīra maisiņš, kuŗā viņa dusmīgi rakņājās, lai paliecinātos, ka viss ir atdots.

Keita pastiepa rokas, lai sirsnīgi apkamptu Bernīsu.

“Bernīsa, kā tu jūties?”

“Brumela vārds drīz tiks iebradāts dubļos, mēra vārds būs mēslos, un es nevarēšu drukāt, kur būs tā policista vārds. Es esmu pārskaitusies, man, iespējams, ir aizcietējums, un steidzami nepieciešams tikt nomazgāties.”

“Nu tad,” teica Māršals, “Izgāz dusmas uz rakstāmmašīnu. Nosit pāris mušas. Man to Festivāla reportāžu vajag otrdienas laidienam.”

Bernīsa nekavējoties parakņājās kabatās un izsniedza viņam sagumzīta tualetes papīra žūksni.

“Jūsu uzticamais reportieris nekad neatstāj savu darbu,” viņa teica. “Ko vēl tur varēja darīt, ja neskaita skatīšanos, kā lobās krāsa, un gaidīšanu rindā uz tualeti? Domāju, ka apraksti man ir izdevušies diezgan labi, un es pievienoju arī ekspresinterviju ar pāris apcietinātām ielenēm, lai būtu kāds asumiņš. Kas zina? Varbūt kādam beidzot ienāks prātā padomāt, kas īsti notiek.”

“Un bildes?” Māršals jautāja.

Bernīsa iedeva viņam filmas kārbiņu. “Kaut kas no šī noteikti noderēs. Man aparātā ir cita filmiņa, bet tur vairāk ir personīgi kadri.”

Māršals pasmaidīja. Viņš to nebija gaidījis. “Atpūties. Oficiāli. Rīt viss būs labāk.”

“Varbūt uz to laiku es atgūšu savu profesionālo vēsumu.”

“Un odīsi labāk.”

“Māršal!” teica Keita.

“Nekas,” teica Bernīsa. “Viņš tā vienmēr.” Viņa bija paņēmusi rokā somu, apliecību un fotoaparātu, bet saburzīto papīra maisiņu spītīgi iemetusi atkritumu tvertnē “Kas ir ar mašīnu?”

“Keita atveda tavējo,” Māršals paskaidroja. “Es priecātos, ja tu viņu aizvestu līdz mājām. Man jāglābj situācija ar avīzi un tad jādodas Brumela medībās.”

Bernīsas domas pieslēdzās notiekošajam. “Brumels, jā! Man ar tevi jārunā.”

Viņa sāka vilkt Māršalu malā, pirms viņš paspēja piekrist vai atteikties, tā, ka viņš tikai atvainodamies pamāja Keitai un kopā ar Bernīsu pazuda ap stūri, lai apstātos neuzkrītošā vietā netālu no tualetēm.

Bernīsa sāka runāt klusā balsī. “Ja tu šodien taisies tikties ar šefu Brumelu, tad tev ir jāzina tas, ko zinu es.”

“Pie vispārzināmā?”

“Ka viņš ir gļēvulis, kretīns un maita? Jā, pie tā visa. Tie ir tikai fragmenti, nesaistīti novērojumi, bet varbūt, ka viss ar laiku nostāsies savās vietās. Tu vienmēr liec ievērot sīkumus. Es domāju, ka redzēju viņus ar tavu mācītāju vakarnakt atrakciju parkā.”

“Mācītāju Jangu?”

“Aštonas Apvienotā kristīgā draudze, vai ne? Vietējo mācītāju kopas prezidents, veicina reliģisku iecietību un nosoda nežēlību pret dzīvniekiem?”

“Jā, labi.”

“Bet Brumels taču neiet uz tavu draudzi, vai ne?”

“Nē, viņš iet uz to noplukušo baznīciņu.”

“Viņš ar trim citiem cilvēkiem slēpās tumsā aiz šautriņu stenda. Tur bija kaut kāda blonda sieviete, īss resnītis un kārna maiksts ar melniem matiem un saulesbrillēm. Saulesbrillēm pa nakti!”

Māršals pieklājīgi klusēja.

Viņa turpināja runāt tā, it kā gribētu viņam kaut ko pārdot. “Es laikam izdarīju nāves grēku, mēģinādama viņus nofotografēt. Viņi nemaz neizskatījās priecīgi. Brumels satraucās tik ļoti, ka nevarēja īsti parunāt. Jangs pavisam konkrēti palūdza man iet prom – tā esot privāta tikšanās. Resnītis aizgriezās prom, kārnā dāma vienkārši blenza uz mani ar vaļā muti.”

“Vai esi padomājusi, kā tas izskatīsies rīt, pēc kārtīgas vannas un mierīgas nakts?”

“Ļauj man pabeigt un tad izlemsim. Tātad, Nansija un Roze man piesūcās tieši pēc šīs tikšanās. Tiešām, es viņas nemeklēju, viņas sameklēja mani, un drīz pēc tam mani arestēja un atņēma fotoaparātu.”

Viņa manīja, ka viņš īsti nesaprot, par ko ir runa. Viņš mīņājās no vienas kājas uz otru un nepacietīgi skatījās apkārt.

“Pagaidi mazliet,” viņa teica, mēģinādama viņu noturēt uz vietas. “Māršal, Brumels arī tur bija. Viņš visu redzēja.”

“Ko redzēja?”

“Kā mani arestē! Es mēģināju tam policistam paskaidrot, kas es esmu, parādīt apliecību, bet tas tikai atņēma man somu un fotoaparātu un uzlika rokudzelžus. Un es vēlreiz paskatījos uz šautriņu stendu un redzēju, ka Brumels to visu vēro. Viņš uzreiz paslēpās, bet varu apzvērēt, ka viņš visu redzēja! Māršal, es pa nakti visu pārdomāju, atkārtoju visu galvā, un es domāju… es īsti nezinu, ko par to domāt, bet tas kaut ko nozīmē.”

“Tad jau pēc scenārija,” Māršals ieteicās, “filmiņai būtu no tava aparāta jāpazūd.”

Bernīsa apskatījās. “Nē, viss ir vietā, bet tas neko nenozīmē.”

Hogans nopūtās un visu apsvēra prātā. “Labi, safotografē pilnu kaseti un mēģini noķert kaut ko lietojamu. Tad attīsti un paskatīsimies. Vai tagad varam iet?”

“Vai es jelkad esmu pieļāvusi šādu nesaprātīgu, stulbu iedomības kļūdu?”

“Kā tad ne.”

“Nu izbeidz! Uzticies vismaz šoreiz?”

“Mēģināšu aizvērt acis.”

“Tevi sieva gaida.”

“Jā, zinu.”

Māršals īsti nezināja, ko teikt Keitai, kad viņi atgriezās.

“Piedod,” viņš nomurmināja.

“Un tātad,” Keita teica, mēģinādama turpināt no tās vietas, kur tika pārtraukta.”Mēs runājām par mašīnām. Bernīsa, es atvedu tavējo, lai tu tiktu mājās. Ja tu tagad varētu mani aizvest līdz manējām…”

“Jā, labi,” teica Bernīsa.

“Un Māršal, man šodien vēl daudz darāmā. Vai varēsi savākt Sandiju pēc psiholoģijas stundas?”

Māršals neteica neko, bet sejā bija lasāms skaidrs nē.

Keita izņēma no somiņas mašīnas atslēgas un atdeva Bernīsai. “Tava mašīna ir tepat aiz stūŗa, blakus mūsējai preses stāvlaukumā. Varbūt piebrauc to tuvāk.”

Bernīsa mājienu saprata un devas ārā pa durvīm. Keita pieturēja Māršalu ar mīlošu roku un kādu brīdi lūkojās viņam acīs.

“Mīļais, beidz. Pamēģini. Vismaz vienreiz.”

“Bet gaiļu cīņas šajā štatā ir aizliegtas.”

“Es gan teiktu, ka ābols no ābeles tālu nekrīt.”

“Es nezinu, ar ko sākt,” viņš teica.

“Ja tu aizbrauksi viņai pretī, tas jau būs daudz. Tiešām.”

Kad viņi sāka iet uz durvīm, Māršals paskatījās apkārt un ļāva intuīcijai vaļu.

“Vai tu saproti šo pilsētiņu, Keit?” viņš pēc brīža teica. “Tā kā slimība. Te visiem ir tā pati dīvainā slimība.”

——————

Saulainā rītā iepriekšējās nakts nelaimes vairs nav tik briesmīgas. Tā domāja Hanks Bušs, atvērdams vasaras durvis un iznākdams uz mazā, betonētā lieveņa. Viņš dzīvoja lētā vienas guļamistabas mājiņā netālu no baznīcas – mazā, baltā kastītē, kas iekārtojusies aiz rakstainiem vārtiņiem un dzīvžoga, un paslēpusies zem apsūnojuša jumta. Nebija jau nekas liels un bieži šķita vēl mazāk, bet vairāk viņš ar savu mācītāja algu nevarēja atļauties. Viņiem ar Mēriju bija miers un pajumte, un rīts tiešām bija brīnišķīgs.

Šī bija viņu guļamdiena, un divas piena pudeles jau gaidīja uz pakāpiena. Viņš tās pacēla, priecādamies par piena piemirkušiem brokastu graudiem, par iespēju mazliet izbēgt no šausmām un vajāšanām.

Viņš jau no jaunības pazina nepatikšanas. Hanks uzauga mācītāja ģimenē, un viņiem ar tēvu bija gadījušās gan uzvaras, gan pārbaudījumi – piedzīvojumi, kas nāk komplektā ar jaunu draudžu izveidošanu, ganīšanu, sludināšanu. Hanks jau no mazām dienām zināja, ka pats arī grib tā dzīvot, ka vēlas tā kalpot Dievam. Viņa dzīvē darbs draudzē bija aizraujošs, viņš ar aizrautību palīdzēja tēvam, aizrautīgi mācījās Bībeles skolā un vēlāk – seminārā, tad vēl divus gadus kā palīgmācītājs. Arī tagad viņam netrūka aizrautības, bet tas vairāk atgādināja teksasiešus kaujā pie Alamoi. Hankam bija tikai divdesmit seši gadi un netrūka iekšējās uguns, bet šajā draudzē, savā pirmajā draudzē, viņam neizdevās nevienu aizdedzināt. Kāds bija samērcējis visus iekurus, un viņš nesaprata, no kurienes īsti sākt. Kaut kāda iemesla dēla viņš bija ticis ievēlēts par mācītāju, kas nozīmēja, ka kāds draudzē atbalsta viņa kalpošanu, bet bija vēl arī pārējie, tie, kuŗi… visu padarīja tik aizraujošu. Aizraujošu, kad viņš sludināja par grēknožēlu, aizraujošu, kad viņš uzrādīja grēku sadraudzībā; aizraujošu, kad vien viņš pieminēja Kristus krustu un pestīšanas vēsti. Nupat Hanku viņa postenī pie ieročiem zem apšaudes noturēja vairs tikai ticība un pārliecība, ka šī vieta ir īstā. Bet labi, Hanks pie sevis nodomāja, vismaz papriecājies par rītu. Tādu rītu Kungs dāvinājis tikai tev.

Nebūtu viņš apgriezies, lai ienāktu mājā, viņš būtu sev aiztaupījis lielas dusmas un saglabājis priecīgu garu. Bet viņš apgriezās un tūdaļ pat ieraudzīja milzīgus, melnus, notecējušus burtus pa visu sienu: “TU ESI LĪĶIS, TU ******.” Pēdējais vārds bija nepiedienīga rupjība. Acis to ieraudzīja, tad lēnītēm apskatīja no viena mājas gala līdz otram. To tā uzreiz nevarēja saprast. Un tā viņš stāvēja, vispirms prātodams, kuŗš to izdarīja, tad- kāpēc, un beigu beigās – vai to jebkad varēs notīrīt. Viņš pieliecās tuvāk un pabakstīja uzrakstu ar pirkstu. Krāsa bija labi nožuvusi, tātad rakstīts naktī.

“Mīļais,” no mājas atskanēja Mērijas balss. “Durvis vaļā.”

“Mmmmm…” viņš noņurdēja, jo neko prātīgu pateikt nevarēja. Viņš negribēja, ka sieva redz.

Viņš iegāja mājā, cieši aizvēra durvis un pievienojās skaistajai, jaunajai, cirtainajai Mērijai uz brokastīm, kas sastāvēja no bļodas ar brokastu graudiem un karstmaizēm ar sviestu.

Mākoņainajās debesīs Hankam spīdēja saulīte – mīļā sieviņa, kas prata smieties tik melodiski. Viņa bija gan glīta, gan ļoti izturīga. Hanks bieži nožēloja, ka viņai šai vietā jāpiedzīvo cīņas un gŗūtības. Galu galā, varēja taču apprecēt kādu stabilu, apnicīgu grāmatvedi vai apdrošināšanas firmas darbinieku. Bet viņa vīru atbalstīja vienmēr, vienmēr ticēja, ka Dievs dos to labāko, vienmēr uzticējās, ka Hanks tiks galā.

“Kas notika?” viņa jautāja.

Tā. Tu centies visiem spēkiem visu apslēpt, mēģini uzvesties normāli, bet viņa tik un tā visu zina, Hanks nodomāja.

“Eee…mmmm,” viņš sāka.

“Joprojām domā par to valdes sēdi?”

Buš, te tev ir izeja. “Kaut kā tā.”

“Es pat nedzirdēju, kad tu atnāci. Vai tas vissļoti ievilkās?”

“Nē. Alfam Brumelam bija jāskrien uz kaut kādu svarīgu tikšanos, par ko viņš neko negribēja teikt, bet pārējie, nu, pateica visu, ko domāja un aizgāja mājās. Es paliku laizīt rētas. Aizgāju uz baznīcu mazliet palūgties. Tas laikam bija pareizi; sajutos daudz labāk.” Viņš kļuva priecīgāks. “Patiesībā es tiešām sajutu, ka Kungs mani mierina.”

“Tik un tā viņi izvēlējās ļoti dīvainu laiku valdes sēdei – tieši Festivāla laikā,” viņa teica.

“Un piedevām vēlu svētdienas vakarā!” viņš pilnu muti atbildēja. “Tikko es aicinu uz grēku nožēlu pie altāŗa, tā viņi sasauc valdes sēdi.”

“Par to pašu?”

“Ai, es domāju, ka viņi izmanto Lū par iemeslu, lai man brauktu virsū.”

“Un ko tu viņiem teici?”

“To pašu,ko agrāk – mēs darījām, kā Bībelē rakstīts: es gāju runāt ar Lū, tad mēs ar Džonu gājām ar viņu runāt, tad es to nesu draudzes priekšā, un tad, nu tad mēs viņu izslēdzām.

“Tiešām izskatās, ka lēmumu pieņēmusi draudze. Bet kāpēc valde ar to nevar samierināties?”

“Viņi nemāk lasīt. Desmit baušļos taču ir kaut kas par laulības pārkāpšanu, vai ne?”

“Es zinu.”

Hanks nolika karoti uz galda, lai netraucē. “Un tad viņi uzbrūk man! Sāka tās runas par to, lai netiesā, jo pats tikšot tiesāts –”

Kuŗš tad?”

“Tā pati Alfa Brumela komanda – Alfs, Sems Tērners, Gordons Meijers… nu, vecā gvarde.”

“Tad neļauj viņiem sevi bakstīt!”

“Viņi mani nepiespiedīs domāt citādi. Tas gan liek man domāt, ka būs jāmaina darbs.”

Tagad apskaitās Mērija. “Kas tam Alfam Brumelam īsti ir? Viņam nepatīk Bībele, viņam nepatīk patiesība? Ja viņš nekasītos par šo, viņš atrastu kaut ko citu.”

“Jēzus viņu mīl, Mērij,” Hanks brīdināja. “Brumels vienkārši ir zem smagas sirdsapziņas, viņš ir vainīgs, viņš ir grēcinieks, un viņš to zina. Un tādi kā mes vienmēr kaitinām tādus kā viņš. Iepriekšējais mācītājs sludināja Vārdu, un Alfam tas nepatika. Tagad es sludinu Vārdu, un viņam tas joprojām nepatīk. Viņš ir svarīga persona draudzē, un tāpēc viņam šķiet, ka viņš drīkst diktēt, ko drīkst un ko nedrīkst sludināt no kanceles.”

“Nu nez vai!”

“Manā gadījumā viņam nesanāk.”

“Un kāpēc viņš neiet kaut kur citur?”

Hanks pacēla pirkstu dramatiskā žestā. “Tas, mīļā sieva, ir labs jautājums! Viņa ārprātā ir sava sistēma – it kā viņš būtu saņēmis darba uzdevumu iznīcināt mācītājus.”

“Tie ir tikai tukši vārdi. Tu tāds neesi.”

“Ā, jā. Par vārdiem runājot. Esi gatava?”

“Gatava?”

Hanks dziļi ievilka elpu, nopūtās un paskatījās uz sievu. “Mums pagājušajā naktī bija ciemiņi. Viņi – viņi uzkrāsoja uz mājas tādu kā saukli.”

“Ko? Uz mūsu mājas?”

“Mēs īrējam.”

Viņa piecēlās. “Kur?” Izgāja pa priekšdurvīm, plakšķinādama čības uz ietves.

“Nu nē.”

Hanks viņai pievienojās, un viņi kopā izbaudīja ainavu. Viss joprojām bija savās vietās.

“Un tagad es esmu dusmīga!” viņa paziņoja ar asarām acīs. “Ko mēs kādam esam apēduši?”

“Mēs gan par to tikko runājām,” Hanks ieminējās.

Mērija īsti nedzirdēja, ko viņš saka, viņai bija pašai sava teorija -acīmredzams iemesls. “Varbūt Festivāls… tas vienmēr visu parāda no sliktās puses.”

Hanks bija citās domās, bet neteica nekā. Tas būs kāds no draudzes, viņš domāja. Viņu bija apsaukājuši daudz un dažādi – par liekuli, tukšpauri, moralizētāju, kas tikai visu sabojā. Viņu bija pat apsūdzējuši homoseksuālismā un sievas sišanā. Kāds saniknots draudzes loceklis būs to izdarījis – varbūt laulības pārkāpēja Lū Stanlija draugs – varbūt pats Lū. Viņš šaubījās, ka uzzinās vainīgo, bet tas nekas. Dievs visu redz.

————————————————–

i(tulk, piez.) Kauja pie Alamo (1836) – pagrieziena punkts Teksasas revolūcijā. Vairākas dienas ilgajā kaujā meksikāņu kaŗaspēks iznīcināja Alamo misijas aizstāvjus. Tas lika apvienoties gan Teksasas kolonistiem, gan iebraucējiem no ASV un gūt galīgu uzvaru nākamajā kaujā.

Uz sākumu  <<—— > Pirmā nodaļa<———————————————–> Trešā nodaļa

2 thoughts on “Otrā nodaļa

say something

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.