ko vairs atceros*

vējš parauj smiltis un pērnās
lapas un kūlas stiebrus
vecos kapos un kopto
pagalmu kaktos, kur kaķi,
vārnas un lustīgi sīļi
svin pavasari starp gandrīz
dīgstošām zīlēm, snieg-
pulkstenēm un dažiem
purpura krokusiem puspavērtiem.

virpuļo sīkumi, skaidas
saskaitās pulkos, pārlec
žogiem, dzīviem un stiepļu
rombiņos sapītiem, vīnogu-
lāju noklātām zvirbuļu laktām,
aizšvīkst līdz strazdu
amata vietām bērzos, kas līgo
un gaida, kad skaras
piebriedīs svaigajām sulām.

mākoņi spēlējas saulē un pār-
rautām rindām skrien zosis
kāšos un kamolos dzērves
iezvana jaunas pļavas, purvājos
peldputni rosās, sausās
niedrēs pa stērstei – viss
gatavs plaukt, dziedēt un
augt, kā tiks siltāks,
pirmajiem pērkoniem pārskrienot.

Viss kā rāmis, šķībi
salīmēts blāvās atmiņās, laukos
cīruļi kaut ko vītero,
apkārt sīku radību
rosība, tikai sirds paliek
saplēsta, elpa nekustas, at-
dotu daudz Tevi satikt, kādu
vārdu pārmīt un dzirdēt,
ka maize muldā mīcāma.


*mātei, mirušai pavasarī

 

say something

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.