tā trauslā līnija ūdeņu krastā*

Reizi gadā es eju uz Nacionālo teātri. uz vienu konkrētu izrādi – “Teātra Žurka” (ar variācijām). un nē, man paši par sevi mūzikli nepatīk. man teātris vispār nepatīk, bet runa šoreiz nav par to.

Izrādes īss kopsavilkums. “Ideālā Žurka” vēsta par to, kā īpaši atlasīti tēvadēli un mātesmeitas dodas uz Roņu salu celt ideālu Latviju. Pirmais cēliens veltīts Latvijas notikumu atskaņām un to iespējamām sekām. Otrajā cēlienā auditorijai piedāvāts roķīgs koncerts ar pazīstamu dziesmu apdarēm un parodijām.

Pirmā cēliena pozitīvie brīži. Trīs tēvadēli, no kuŗiem vecākais ir patiesībā meita. Jo kultūras matrice ir tāda, kāda tā ir, un Pirmais tēvadēls ir Pirmais tēvadēls, lai arī gadījies piedzimt par meitu. Zvīļojošā Sudraba, kuŗa par visu vari grib kaut ko izmeklēt. Cilvēks ar spaini galvā (senā skolas rīme par Raini). Roņi uz skrituļdēļiem. Doma par eletronisko veselību un atbastu… tas arī viss. Smalkais uzbrauciens pat tautas atražošanu un sievietes lomu tajā nebija smalks nemaz. Dažādu profesiju izvēli ideālajai Latvijai varēja parādīt arī inteliģenti. Otrā tēvadēla gandrīz lietuviešu akcents, kā arī daži citi emulētie akcenti šķebināja. Kad bija saprotams, ko īsti runā. Joks par lāci bija vienkārši nedataisīts. Un nemitīgā krievu prostitūtas profesijas piesaukšana (atsauce uz Rīdzenes sarunām, acīmredzot) nebūt neatviegloja atmosfēru uz skatuves. Jā, lamuvārdus tagad lasām arī dzejā, kā tad nu bez tiem iztiksim uz skatuves. Bet ar lamuvārdiem ir tā, ka to tiešais lietojums ir paust kādu emociju – ja tie tiek pieminēti pompa dēļ vien, var tikpat labi arī izlaist un nebojāt klausītājiem vakaru. Un tramvaju problēma ir smieklīga tikai vienreiz.

Pēc neilga starpbrīža skatītāju priekšā cēlās aizkars un sākās izrādes otrā daļa. Slavējami, ka Nacionālajā teātrī tik daudz instrumentu spēles pratēju (ja neskaita galvenās bungas, kā to paši atzina). Orķestris bija iespaidīgs. Ko nevarēja panākt ar skņas kvalitāti, centās apslēpt zem kvantitātes – skaļi bija bez gala. Mūziku pavadošās gaismas, lai gan saprotami ieplānotas, nezināmu iemeslu dēļ cītīgi žilbināja auditoriju. Droši vien, lai tā neredzētu samākslotās kustības uz skatuves.

Ja pirmajai daļai vēl bija kaut nedaudz redzama attīstības loģika, tad otrajā daļā tā izpalika. Dziesmas sekoja cita citai, neveikli (ar to laikam bija domāta pašironija) pieteiktas, skatuviski īpatnēji aranžētas. Stereotipi sekoja aizpriedumiem un tika papildināti ar nelielim necieņas izrādīšanas mēģinājumiem. Jā, mēz zinām, ka igauņi ir lēnie, bet leiši spridzina. Ak vai. Imanta Kalniņa dziesmas Turaidas Rozes izpildījumā palaikam bija lēnos tempos. Un sekss ir labs, vai ne? Cik labi, ka pasaules sliktākā dziedātāja nedziedāja. Tāpat pietika ar soprāniem, kas nedavelk un basiem, kas neprot elpot (tīši vai netīši). Visa noslēgumā uz skatuves parādās cienījamais Ģirts Jakovļevs un izjusti deklamē dažas rindkopas no I. Ziedoņa Epifānijām. Pa robežām un to, kā mākslinieks mēģina uz tām balansēt.

Kopumā izrāde atstāja nomācošu iespaidu. Secinājumi te būtu divi: ir uzaugusi paaudze, kuŗas joki ir tik pliekani, ka vairs nav smieklīgi. Otrais. Žurka laikam ir mirusi un mazliet smird. Jo arī klaunādei ir kvalitātes kritēriji.

Ideālā Latvija būtu cilvēki ar ideālu humora izjūtu. Šīgada Žurkā nekā ideāla nebija, ne sociālā komentāra (acīmredzot, autors/i neuzdrošinās), ne Latvijas viltotās simtgades (saskaitiet neokupētās Latvijas gadus), ne dziesmusvētku spēles ziņā. Eh. Nu labi, tie divi žurkuļi ar sēni podiņā bija smieklīgi. Eh vēlreiz.


*Vēl interesantāk ir vērot divu šķidrumu robežu: kā tie satiekas, reaģē momentāli vai lēni difūzējas. Stundām varu skatīties, kā uz robežas satiekas tintes zilums ar ūdens baltumu, kā viņi lēnām ieaug viens otrā, izlokās un figurējas. Pa labi zilums viendabīgs, pa kreisi baltums vienmuļīgs, nekādas kustības, ne skaistuma. Tikai robeža kustas. Robeža ir robežsargu un mākslinieku līnija.

Es vēroju robežu. Tur, kur upe ietek jūrā, tur satiekas brūnais ar zaļo ūdeni, jūras svaigais ar zemes svaigo.

Tur, kur vilnis izskrien liedagā, paliek līnija. Tā ir mākslinieka līnija, viņa mainās, un nekad nevar pateikt, vai atskries līdz tavām kājām vai neatskries. Vai: tu ej gar viļņa malu, tu skrien vilnim tuvāk un bēdz no viņa it kā minēdams. Ja no malas skatās – tā ir bērnu spēle. Bet pamēģini noskriet vilni gar viļņa malu, un tu redzēsi, ka tā ir māksla

(I. Ziedonis. Epifānijas, 26.lpp.)

say something

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.