kad mēness vairs neslēpjas aiz mākoņiem, jo naktīs līst

tu esi lietū, kad lapas čaukst,
kad mākoņos ietinies, rudens
vēl tikai silda plaukstas
mēnesnīcās un kļavu zaļumā;
tavi soļi zibšņos un lāsēs,
un rīboņas pilnā skrējienā,
pāragros putnu kāšos, kas ielavās
sala neskartās debesīs;

tu esi lietū, un smilšu graudos
pie tavu kurpju zolēm
ir paslēpies solījums, rūgtens
kā kafija šokolādē;
tava balss kā ūdens, krīt
un aiztek, nekas nepaliek, tikai
atmiņas lēnītēm dziest
un izplēn kā skuteles naktī.

tu esi lietū un neredzams,
draugs, elpa, gurdens
vasaras beigu tvans – tagad un kādreiz,
bambusa zvans, mēlēs sapinies,
dāvana, pasniegta siltām riekšām,
tu esi lietū un mūžībā,
slīpos miglas staros un rasā,
un zvaigznēs, kas laikus pietur.

say something

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.