Silmariliona – Ainulindalē

A fragment of an attempt to recreate the ainulindale in the latvian language (this is for and onto you, dear dormouse). comments and suggestions are welcome.

J. R. R. Tolkīns
Silmariliona – Ainulindalē

Ainuru mūzika

Un bija Eru, kas Viens, uz Ardas saukts Ilūvatars; un iesākumā viņš radīja ainurus, svētajus – tie dzima no viņa domām, tie bija pie viņa, pirms vēl jebkas tika radīts. Un viņš runāja uz tiem, deva melodijas; un viņi dziedāja viņa priekšā, un viņa sirds līksmoja. Bet ilgu laiku viņi dziedāja pa vienam vien vai daži kopā, un citi klausījās; jo katrs izprata tikai to Ilūvatara prāta daļu, no kuŗas pats bija nācis, un tikai pamazām viņi iemācījās saprast savus brāļus. Bet caur klausīšanos katrs iemantoja dziļāku izpratni un pieauga saskaņā un harmonijā.

from http://tednasmith.mymiddleearth.com/

Un notika tā, ka Ilūvatars sasauca kopā visus ainurus un darīja tiem zināmu varenu tēmu, atklādams tiem brīnišķus dziļumus, kas līdz šim bija neatklāti; un tās spožais sākums un greznais noslēgums neizsakāmi pārsteidza ainurus, un viņi noliecās Ilūvatara priekšā un bija klusi.

Tad Ilūvatars sacīja uz viņiem: „Esmu jums atklājis melodiju, un no šīs melodijas jums pavēlu kopīgi savīt harmonijas Dižā Mūzikā. Un tā kā esmu jūs aizdedzis no Nemirstīgās liesmas, jūs katrs rotāsiet dziesmu ar sevi pašu – savām domām, prasmēm un jūtām. Bet es sēdēšu un klausīšos, un līksmošu, jo caur jums liels skaistums ir pacēlies dziesmā.”

Tad atskanēja ainuru balsis – kā arfas un lautas, un stabules un taures, un vijoles un ērģeles, un koŗu koŗi, kas dziedāja vārdus, – tā viņi sāka pārveidot Ilūvatara doto tēmu par gleznainu mūziku; un radās skaņa, kur harmonijā savijās neskaitāmas melodijas, kas grima dziļāk par dziļumiem un pacēlās augstāk par augstumiem, un piepildīja Ilūvatara mitekļus pilnus un pāri malām, un mūzika un viņas atbalss izplūda Tukšumā, un tas vairs nebija tukšs. Kopš tā laika ainuri nav spējuši radīt mūziku, kas līdzinātos pirmradītajai, lai gan stāsta, ka vēl daudz lieliskāku mūziku radīs ainuru koŗi un Ilūvatara bērni, kas stāvēs Ilūvatara troņa priekšā, kad laiks būs beidzies. Tad tiks pareizi spēlētas Ilūvatara melodijas, tās iemiesosies jau izteikšanas brīdī, jo visi sapratīs, kāds ir viņa prāts katram mūziķim, un katrs pilnībā sapratīs citu partijas, un Ilūvatars visām piešķirs apslēpto uguni pēc sava labā prāta.

Bet tagad Ilūvatars sēdēja un klausījās, un jo ilgi viss viņam šķita labs, jo mūzikai nebija trūkumu. Bet tēmai attīstoties, Melkors savā sirdsprātā iedomājās iesaistīt melodijā to, kas nebija saskaņā ar Ilūvatara tēmu, jo tā viņš meklēja iespēju darīt spilgtāku un skaņāku melodiju, ko bija saņēmis. Jo Melkoram ainuru starpā bija dotas vislielākās spēka un zināšanas dāvanas, un viņam bija daļa pie visu brāļu dāvanām. Viņš bija bieži devies viens pats tukšās vietās meklēt Nemirstīgo liesmu – jo viņa sirdsprātā bija atplaukusi vēlme radīt pašam savas būtnes, un viņam šķita, ka Ilūvatars nepavisam nedomā par to, kā piepildīt Tukšumu, un viņš nevarēja ieredzēt tukšās vietas. Tomēr Liesmu viņš neatrada, jo tā piemājo Ilūvatara sirdī. Bet vienatnē viņam prātā nāca domas, kas nebija līdzīgas brāļu domām.

Un dažas domas viņš ievija savā mūzikā, un tūdaļ ap viņu radās nesaskaņa, un daudzi, kas dziedāja līdz ar viņu, krita izmisumā, un viņu domas tika sajauktas, un viņu mūzika izkrita no ritma. Bet citi sāka pielīdzināt savu dziesmu Melkoram un aizmirsa savu iesākto dziesmu. Tad Melkora disonanse pieauga plašumā, un agrākās melodijas noslīka mežonīgo skaņu viļņos. Bet Ilūvatars sēdēja un klausījās, līdz kamēr ap troni plosījās vētras kā kad tumši ūdeņi cīnītos savā starpā ar ienaidu, kas nezina miera.

Tad cēlās Ilūvatars, un ainuri sajuta viņa smaidu; un viņš pacēla kreiso roku, un vētras vidū cēlā jauna tēma, kas bija un nebija līdzīga pirmējai, un tā pieauga spēkā un pieņēmās daiļumā. Bet Melkora disonanse sacēlās ar lielu troksni, lai to apslāpētu, un radās skaņu kaŗš, vēl lielāks par to, kas iepriekš, līdz daudzi ainuri izmisumā apklusa dziedāt, un Melkoram tika uzvara. Tad Ilūvatars cēlās vēlreiz, un ainuri sajuta viņa sejā bardzību; un viņš pacēla labo roku, un raugi – juku vidū cēlās trešā tēma, un tā nebija līdzīga pirmajām. Jo iesākumā tā šķita klusa un maiga – kā rāmi trauslu meldiju pilieni; bet apslāpēt to nevarēja, un tā izvērsās dziļumā un spēkā. Un beidzot šķita, ka vienlaikus attīstās divas mūzikas Ilūvatara troņa pakājē, un tām nebija saskaņas savā starpā. Viena bija dziļa un plaša un daiļa, bet lēna un neizmērojamu skumju caurausta, no kā arī radās tās daiļums. Otra bija beidzot sasniegusi iekšēju vienotību; bet tā bija skaļa un tukša, un nemitīgi atkārtojās; un tajā iztrūka harmonijas, tā dārdēja vienbalsīgi kā daudzas taures, kas spēlē dažas notis.  Un tā lūkoja ar varu apslāpēt otru mūziku, bet šķita, ka izcilākās notis otra mūzika uzņem un ievij savā svinīgā gaitā.

Pa vidu cīniņam, kas satricināja Ilūvatra mājvietu un lika drebēt vēl neskartajam klusumam, Ilūvatars cēlās trešo reizi, un viņa vaigs bija tik baiss, ka to nevarēja uzlūkot. Tad viņš pacēla abas rokas, un ar vienu akordu, kas bija dziļāks par Bezdibeni un augstāks par Debesjumu, akordu, kas caururbj kā Ilūvatara acu gaisma, Mūzika apklusa.

say something

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.