par gāzes šķiltavu priekšrocībām un trūkumiem iepretim citām ugunslietām

rudens naktīs, kad galva pilna puņķu, un pa traheju lodā preteklīgs klepus, kad aiz loga neritmiski grabinās lietus kā krogā aizmirsies, alu neizracis bijušais mīlētājs – tādās naktīs miega pārtraukumos nāk prātā uguns.

par slieteni mežā. uguns bedri, kas ar savu siltumu iedala pasauli skaidri saprotamās daļās – te, pie mums un tur, tumsā un aukstumā.

par svecēm. liesmiņu , kas raustās līdzi gaisam, tomēr neizdziestot. kas pārvērš oficiālo mājīgā. un apslēpj steigas laikā nenoslaucītos putekļus.

par krāsnīm. milzu ķermeņiem, cauraustiem ar dūmvadiem, lai uguns darbs saglabātos un kalpotu ilgi, ilgi. tā neredzamā uguns uztuŗ dzīvību.

par sērkociņiem. sīko kociņu, kam pievienots bertolē sāls un sērs, kas mirkli nosprakšķ, nosmaržo un nepilnas minūtes laikā vairs nav. bet deg svece, laizās ugunskurs, un krāsns uzņem gaitu.

par kamīniem. kur liesmas ir dekoratīvas, izglītojoša un izraisa cilvēkā uzticēšanos. kur dažāda malka deg, un kas tam pievērš uzmanību. ir atklāti, vienkārši kamīni un ir sarežģītie, kas savu guni glabā aiz stikla.

par šķiltavām. trīs lietas savienojas, lai rastos uguns – tērauds, krams un degviela. tur visam jānotiek precīzi laikā, lai mazā, aktīvā liesmiņa parādītos tepat pie īkšķa gala – ko dedzināt pašam. ko piedāvāt citam.

tāda maza kārbiņa kabatā vai pie jostas . kā senos laikos, kad ceļinieks ņēma līdzi kramu, tēraudu un posu. kad pussadegušais un satrūdējušais spēja sevi atdot vēl pēdējo reizi – lielākas uguns dzimšanai.

ugunī tik ļoti daudz ir atkarīgs no deg-vielām. katrs koks deg citādāk: egle dzelteni sprakšķinās. bērzs deg balti un cienīgi. priedes uguns ir mīksta un kaislīga. ābele, plūme un ķirsis deg tāpat kā dzīvojuši – pilnīgi, versmaini, visu sevi atdodami. vītols pīkst un lokās. ozols deg nesteidzīgi un solīdi, ilgi kā viņa mūžs. baltalksnis deg ne karsti, ne auksti – tā pa vidam, no dumbrāja pusē stāvēt iemācījies. kļava gŗūti sāk un ilgi paliek.

gāze deg zili un nesaprotami. parafīns deg profesionāli. vasks smaržo pēc nepamanītās vasaras. eļļa deg skaisti, bet pēc tās, kā pēc petrolejas, paliek bezgaiss. katrai matērijai ir sava uguns.

tā katram sava uguns piemērojama. ir meža ugunskura cilvēki, krāšņu ļaudis, sveču praktiķi un kamīnu veicinātāji. ir šķiltavu paaudzes. lūk, uguns evolūcija – no dzirksteles līdz pelniem.

kaut kur sēž krāsmatu cilvēks un kārto savus nodeguļus izmisuma piramīdiņās. citā vietā divi saliek savu pirmo uguns ziedu kopīgai degšanai mūža gaŗumā. vēl cits savu sveci aizdedz abos galos. tā cilvēki savu uguni meklē.

kādu uguni domā tu, kad novembŗa vējš apraksta logus ar lietuslāsēm?

say something

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.