fragments of beowulf in latvian

well.. just for fun, i publish here a little bit of  what i do in my free time – it is a bloody hobby, i understand – and totally useless. enjoy.

Saxon verse Latvian prose
ða wæs on burgum     Beowulf Scyldinga,
leof leodcyning,     longe þrage
folcum gefræge     (fæder ellor hwearf,
aldor of earde),     oþþæt him eft onwoc
heah Healfdene;     heold þenden lifde,
gamol ond guðreouw,     glæde Scyldingas.
ðæm feower bearn     forð gerimed
in worold wocun,     weoroda ræswan,
Heorogar ond Hroðgar     ond Halga til;
hyrde ic þæt     wæs Onelan cwen,
Heaðoscilfingas     healsgebedda.
þa wæs Hroðgare     heresped gyfen,
wiges weorðmynd,     þæt him his winemagas
georne hyrdon,     oðð þæt seo geogoð geweox,
magodriht micel.     Him on mod bearn
þæt healreced     hatan wolde,
medoærn micel,     men gewyrcean
Tad Beō bija karalis Dānijas pilī. Skilda dēls valdīja tikpat ilgi kā tēvs. Viņu mīlēja tāpat kā tēvu – viņš bija slavens valdnieks starp vīriem. Arī Beō deva tautai dēlu, diženo Healfdānu, kas nikns cīņā. Līdz pat sava garā mūža galam viņš valdīja dāņus, un aiz viņa palika četri bērni: trīs prinči, kam vest dāņus kaujā: Heorogārs, Hrotgārs un Halga Labais; un meita, vārdā Irsa, ko vēlāk atdeva par sievu Onelam, zviedru karalim. Viņa kļuva par karalieni.Hrotgārs, saņēmis troni, veda dāņus uz tādu slavas spožumu, ka biedri un radinieki zvērēja viņa zobenam . Daudz jaunu vīru pieplūda viņa pulkos. Tad viņš domāja par to, kā atspoguļot savu diženumu, un izlēma uzcelt namu, kur varētu sanākt visi varenie vīri: namu, kas celtos pret debesīm augstāk par visu, kas līdz šim zināms cilvēku bērniem.

þonne yldo bearn     æfre gefrunon,
ond þær on innan     eall gedælan
geongum ond ealdum,     swylc him god sealde,
buton folcscare     ond feorum gumena.

ða ic wide gefrægn     weorc gebannan
manigre mægþe     geond þisne middangeard,
folcstede frætwan.     Him on fyrste gelomp,
ædre mid yldum,     þæt hit wearð ealgearo,
healærna mæst;     scop him Heort naman
se þe his wordes geweald     wide hæfde.

He beot ne aleh,     beagas dælde,
sinc æt symle.     Sele hlifade,
heah ond horngeap,     heaðowylma bad,
laðan liges;     ne wæs hit lenge þa gen
þæt se ecghete     aþumsweorum

æfter wælniðe     wæcnan scolde.

ða se ellengæst     earfoðlice
þrage geþolode,     se þe in þystrum bad,
þæt he dogora gehwam     dream gehyrde
hludne in healle;     þær wæs hearpan sweg,

swutol sang scopes.     Sægde se þe cuþe
frumsceaft fira     feorran reccan,
cwæð þæt se ælmihtiga     eorðan worhte,
wlitebeorhtne wang,     swa wæter bebugeð,
gesette sigehreþig     sunnan ond monan

leoman to leohte     landbuendum
ond gefrætwade     foldan sceatas
leomum ond leafum,     lif eac gesceop
cynna gehwylcum     þara ðe cwice hwyrfaþ.
Swa ða drihtguman     dreamum lifdon

eadiglice,     oððæt an ongan
fyrene fremman     feond on helle.

Wæs se grimma gæst     Grendel haten,
mære mearcstapa,     se þe moras heold,
fen ond fæsten;     fifelcynnes eard

wonsæli wer     weardode hwile,
siþðan him scyppend     forscrifen hæfde
in Caines cynne.     þone cwealm gewræc
ece drihten,     þæs þe he Abel slog;
ne gefeah he þære fæhðe,     ac he hine feor forwræc,

metod for þy mane,     mancynne fram.
þanon untydras     ealle onwocon,
eotenas ond ylfe     ond orcneas,
swylce gigantas,     þa wið gode wunnon
lange þrage;     he him ðæs lean forgeald.

Gewat ða neosian,     syþðan niht becom,
hean huses,     hu hit Hringdene
æfter beorþege     gebun hæfdon.

Fand þa ðær inne     æþelinga gedriht
swefan æfter symble;     sorge ne cuðon,

wonsceaft wera.     Wiht unhælo,
grim ond grædig,     gearo sona wæs,
reoc ond reþe,     ond on ræste genam
þritig þegna,     þanon eft gewat
huðe hremig     to ham faran,

mid þære wælfylle     wica neosan.
ða wæs on uhtan     mid ærdæge

Grendles guðcræft     gumum undyrne;
þa wæs æfter wiste     wop up ahafen,
micel morgensweg.     Mære þeoden,

æþeling ærgod,     unbliðe sæt,
þolode ðryðswyð,     þegnsorge dreah,
syðþan hie þæs laðan     last sceawedon,
wergan gastes;     wæs þæt gewin to strang,
lað ond longsum.     Næs hit lengra fyrst,

ac ymb ane niht     eft gefremede
morðbeala mare     ond no mearn fore,
fæhðe ond fyrene;     wæs to fæst on þam.

þa wæs eaðfynde     þe him elles hwær
gerumlicor     ræste sohte,

bed æfter burum,     ða him gebeacnod wæs,
gesægd soðlice     sweotolan tacne
healðegnes hete;     heold hyne syðþan
fyr ond fæstor     se þæm feonde ætwand.

Swa rixode     ond wið rihte wan,

ana wið eallum,     oðþæt idel stod
husa selest.     Wæs seo hwil micel;
XII wintra tid     torn geþolode
wine Scyldinga,     weana gehwelcne,
sidra sorga.     Forðam secgum wearð,
ylda bearnum,     undyrne cuð,

gyddum geomore,     þætte Grendel wan
hwile wið Hroþgar,     heteniðas wæg,
fyrene ond fæhðe     fela missera,
singale sæce,     sibbe ne wolde

wið manna hwone     mægenes Deniga,
feorhbealo feorran,     fea þingian,
ne þær nænig witena     wenan þorfte
beorhtre bote     to banan folmum,
ac se æglæca     ehtende wæs,

deorc deaþscua,     duguþe ond geogoþe,
seomade ond syrede,     sinnihte heold
mistige moras;     men ne cunnon
hwyder helrunan     hwyrftum scriþað.
Swa fela fyrena     feond mancynnes,

atol angengea,     oft gefremede,
heardra hynða.     Heorot eardode,
sincfage sel     sweartum nihtum;
no he þone gifstol     gretan moste,
maþðum for metode,     ne his myne wisse.

þæt wæs wræc micel     wine Scyldinga,
modes brecða.     Monig oft gesæt
rice to rune;     ræd eahtedon
hwæt swiðferhðum     selest wære
wið færgryrum     to gefremmanne.

Hwilum hie geheton     æt hærgtrafum
wigweorþunga,     wordum bædon
þæt him gastbona     geoce gefremede
wið þeodþreaum.     Swylc wæs þeaw hyra,
hæþenra hyht;     helle gemundon

in modsefan,     metod hie ne cuþon,
dæda demend,     ne wiston hie drihten god,
ne hie huru heofena helm     herian ne cuþon,
wuldres waldend.     Wa bið þæm ðe sceal
þurh sliðne nið     sawle bescufan

in fyres fæþm,     frofre ne wenan,
wihte gewendan;     wel bið þæm þe mot
æfter deaðdæge     drihten secean
ond to fæder fæþmum     freoðo wilnian.

Šai namā varētu dalīt uzvarās gūto, dodot ir jaunam, ir vecam, kas nopelnīts kaujā. Viņš atstātu kopējās ganības neskartas un neprasītu neviena dzīvības.Vīriem vēlēja strādāt. Kokus cirta un lika ikviens, kam valdnieks bija Hrotgārs. Ātri, ātri bija gatavs visskaistākais nams. Tas bija uzcelts tieši tā, kā vēlējās Hrotgārs. Tad viņš, kura vārds ir likums zem saules, deva namam vārdu – Heorots.

Hrotgārs turēja vārdu, un tika rīkotas dzīres, viņš pats devīgu roku dalīja dārgumus. Nams, augstu divslīpju jumtu, milzīgs stāvēja cauri laikiem, gaidīdams, līdz aizsāksies karš, līdz liesmas kāps tikpat augstu kā naids, kas tās dedzis, un aprīs Heorotu .Varens briesmonis, kas dzīvoja dziļdziļā tumsā, kauca no sāpēm, nespēdams paciest, ka dienu no dienas namā skan skaļa mūzika, arfas priecīgā balss un barda skaidrā dziesma, kas vēsta par mūsu pirmsākumiem.

Dziedātājs atminējās, kā Visvarenais darinājis zemi, izveidojis brīnišķos kalnus, ko ieskauj jūras; tad lepni izveidojis Sauli un Mēnesi, kam jāmirdz pār zemi un jādod gaisma. Ikkatrs zemes stūrītis izdaiļots ar kokiem, skaistām lapām, it visur kust dzīvība, daudzās tautas, kas tagad min šo zemi. Jā, tolaik, gluži kā tagad, vīri dziedāja savam priekam.

Tā Hrotgāra vīri laimīgi dzīvoja namā, līdz sakustējās briesmonis, tas dēmons un juods, kam vārdā Grendels. Tas spokojās purvos, mežonīgos muklājos. Savu mājvietu tas padarīja par elli; tikai tā neatradās vis ellē, bet tepat zemes virsū. Viņš bija radīts glumekļos, cēlies no diviem briesmoņiem; tie savukārt bija rados ar Kainu.

Dievs šos slepkavīgos radījumus bija patriecis, sodīdams uz mūžīgiem laikiem par Ābela nāvi . Visvarenais izdzina juodus, un viņu trimda bij sūra – tālu no ļaudīm. Vēlāk tie sašķēlās milzumdaudz ļaunuma veidos: garos un lietuvēnos, goblinos, juodos un milžos. Šī suga mūžīgi stājās pretī tā Kunga gribai, bet allaž cieta sakāvi.

Kad beidzot uzkrita tumsa, Grendels devās uz Heorotu, prātodams, ko gan kareivji dara tai namā, kad dzeršana beigusies. Viņš tos atrada miegā atlaidušos, neko ļaunu nenojaušot, grimušus mierīgos sapņos. Briesmonis domāja aši: domas bija tikpat straujas kā viņa iekāre un nagi. Caur durvīm viņš spraucās un klusumā sagrāba trīsdesmit vīrus, samīcīja tos, pusaizmigušus, neko neapjēgušus,– taisni no gultām – un joza ārā ar to, kas pirms mirkļa bija dzīvi cilvēki, un asinis pilēja viņam pa pēdām. Priecīgs par slaktiņu naktī viņš devās mājup uz midzeni.

Rītausmā, saules pirmajos staros ļaudis ieraudzīja, kādus varenus darbus Grendels bija pastrādājis. Tai pelēkā rītā brokastis sākās ar asarām un vaimanām par mirušiem. Karalis Hrotgārs bēdīgs sēdēja Heorotā. Varenais valdnieks sēroja par pazudušajiem biedriem un draugiem. Pēc atrastām pēdām varēja pateikt, ka kāds briesmonis būs saplosījis viņa sekotājus. Hrotgārs raudāja bailēs, ka viss notikušais ir tikai sākums, ne gals.

Patiesi, nākamā naktī Grendels atnāca atkal. Viņa prāts tā nesās uz slepkavošanu, ka kāri pēc ļauna nevarētu remdināt nekāds noziegums vai mežonīgs uzbrukums.

Tad katrs kareivis centās glābties, kā prazdams: lūdza naktsmājas citur, cik nu tālu varēja no Heorota. Visi baidījās, redzot kā Grendels iet medībās, nokauj aizmigušos. Drošāk bija attālumā, dzīvi palika tikai tie, kas bēga no Grendela, kad tas gāja medībās, slēpās, cik vien tālu var no Heorota. Naids bija uzvarējis.

Tā valdīja Grendels, cīnījās ar taisnajiem, viens pats pret daudziem, un guva uzvaru. Tā Heorots palika tukšs un gadiem palika kluss. Divpadsmit sāpju pilnas ziemas ellē rūdītās rokas krāva bēdas Dānijas karaļa Hrotgāra durvju priekšā. Nelaimes ziņa gāja pār jūrām, ikkatram vīram teica un skandēja teiksmu par to, kā iesācies Grendela naids, kā briesmonis uzsācis baismīgo karu ar dāņiem, arvienu uzturēdams asiņaino atriebību. Viņš nemeklēja mieru, nepieņēma nekādus noteikumus, nedz arī maksu zeltā vai zemēm. Par vienu ļaundarību viņš dzīvajiem samaksāja, izdarot otru.

Neviens negaidīja žēlastības no Grendela visuresošām ķetnām. Kā nāves ēna viņš medīja tumsā, piezagās jauniem un veciem Hrotgāra karavīriem. Viņš gulēja un gaidīja, paslēpies miglā, neredzams sekoja no dumbrāja malas ļaudīm, un neviens viņu nemanīja, lai gan viņš vienmēr bija tai vietā. Tā cilvēces ienaidnieks turpināja darīt ļaunu. Cik nu varēja, viņš nokāva ļaudis, viens pats nākdams, asiņu izslāpis un drausmīgs. Lai gan viņš mita Heorotā, kad nakts viņu apklāja, nekad viņš neuzdrošinājās aizskart karaļa Hrotgāra diženo troni. To sargāja Dievs, – Dievs, kura mīlestību Grendelam nekad neiepazīt.

Hrotgāra sirds bija salauzta. Labākie, dižciltīgākie no viņa padomes pārrunāja, kā izlīdzēties; sēdēja slepenās sapulcēs, runādami par šausmām un pārdomādami, ko gan te varētu līdzēt brašākie karavīri.

Un reizēm tie upurēja vecajiem akmens dieviem, deva pagānu zvērestus, cerēdami uz elles atbalstu, sātana vadību, lai patriektu nelaimi. Tā viņi darbojās, tādā ceļā cerēja rast mierinājumu, tāda bija pagānu vienīgā cerība. Viņi nepazina nedz Dievu, nedz Viņa gājumu šai pasaulē: kā te staigājis debess un zemes Kungs. Viņu ausis nespēja nedz dzirdēt Viņa vārdu, nedz pazīt Viņa skaidrību.

Lai sargās visi, kas iegrūsti briesmās, visi, ko sagrābušas grūtības, bet kas tomēr nemeklē mierinājumu savās sirdīs, kas negrib cerēt uz labo! Un laimīgi tie, kuri celsies pie Dieva, nometīs nedzīvās miesas un meklēs mūsu Tēva mieru!


 

say something

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.